Cilvēka respiratori sincitiālais vīruss (RSV) pieder pie Paramyxoviridae dzimtas. Pēc antigēniskām īpašībām RSV iedala A un B grupā. Vīruss skar galvenokārt dziļākos elpceļus. Infekcija ir plaši izplatīta un saslimšanas gadījumi tiek reģistrēti visu gadu, tomēr ziemā un pavasarī parasti tiek novērots saslimšanas pieaugums. Uzliesmojumi parasti ilgst 1-2 mēnešus vai ilgāk – no 2 līdz 5 mēnešiem.
Infekcijas avots ir slims cilvēks, parasti akūtā slimības periodā. RSV infekcija izplatās ne tikai gaisa – pilienu veidā, bet arī ar rokām, gultas piederumiem, rotaļlietām un citiem priekšmetiem, sevišķi, kuriem pieskaras daudz cilvēku, t.sk. sabiedriskajās vietās.
Inkubācijas periods ir 2 - 6 dienas. Infekcija var izpausties no samērā viegliem elpceļu infekcijas simptomiem līdz dzīvību apdraudošai dziļāko elpceļu saslimšanai. Pirmajās slimības dienās parādās sauss klepus, kuru pavada apgrūtināta elpošana. Katarālais sindroms mēreni izteikts - iesnas un neliela rīkles gala hiperēmija (apsārtums). Parādās sāpes krūtīs un cianoze. Bieži attīstās obstrukcijas sindroms. Visizplatītākais RSV infekcijas simptoms ir sauss, ilgstošs lēkmju-veida klepus, kurš var turpināties pat līdz 3 nedēļām. Vairākiem slimniekiem tiek novērota aizdusa, smaguma sajūta krūšu kurvī, lūpu cianoze. Vērojamas tādas komplikācijas kā pneimonija, bronhīts, otīts (vidusauss iekaisums) u.c.
Maziem bērniem slimība sākas akūti ar saaukstēšanās simptomiem, attīstās ļoti ātri, un 24 stundu laikā var veidoties smagi elpceļu traucējumi un cianoze. Smagos gadījumos saslimšana norit ar drudzi, galvassāpēm, vemšanu un paaugstinātu uzbudināmību. Bērniem var attīstīties bronhiolīts vai pneimonija, var parādīties aknu funkciju traucējumi - sāpes labajā paribē, urīns tumšā krāsā, īslaicīgi paaugstināta fermentu aktivitāte, āda - subikteriska.
RSV ir ļoti infekciozs, un vairāk nekā puse mazo bērnu inficējas pirmajā dzīves gadā. Tas nozīmē ka no mātes iegūtā imunitāte ir īslaicīga. Visvairāk smagu slimības gadījumu ir zīdaiņiem no sešu nedēļu līdz pusgada vecumam. Tas ir saistīts ar iedzimtās imunitātes mazināšanos un elpceļu anatomiskām īpatnībām. Vīruss ir bīstams jaundzimušajiem (2 - 3 nedēļas veciem), bet sevišķi bīstama šī infekcija ir neiznēsātiem jaundzimušajiem, jo no mātes iegūto antivielu līmenis viņiem ir zems vai to nav nemaz. Pieaugušie arī ir uzņēmīgi pret šo infekciju, tomēr slimība parasti norit vieglā formā. Smagāk slimo gados veci cilvēki.
Epidēmijas laikā infekcija var izplatīties slimnīcās, bērnu un vecu cilvēku aprūpes iestādēs. RSV ir viens no biežākajiem intrahospitālo infekciju ierosinātājiem pediatriskajās nodaļās. Intrahospitālā infekcija ievērojami pagarina uzturēšanos slimnīcā un izraisa lielāku mirstību, salīdzinot ar sadzīvē iegūtu infekciju. Slimnīcas personāls ir galvenais infekcijas avots. Daļai medicīniskā personāla ir viegli saaukstēšanās simptomi un daļa inficēto darbinieku var būt asimptomātiski.
Pieaugušajiem un vecākiem bērniem biežāk tiek skarti tikai augšējie elpceļi. Vecākiem bērniem un pieaugušiem cilvēkiem infekcija var atkārtoties. Parasti šādos gadījumos infekcija izpaužas ar augšējo elpceļu simptomiem, retāk ar traheobronhītu. Var būt arī asimptomātiska infekcija. Atkārtotās infekcijas cēlonis ir vīrusu antigēniskā daudzveidība.
Pēc pārslimošanas veidojas humorāla un antivielu imunitāte. Taču bieža infekcija liecina, ka imunitāte nav ilgstoša.
RSV infekcijas ārstēšana balstās uz vispārīgiem, atbalstošiem principiem - skābekļa terapija nepieciešamības gadījumos, elpceļu sekrētu atsūkšana un hidratācija caur nazogastrālo zondi vai intravenozi. Antibakteriālai terapijai RSV dziļāko elpceļu infekcijas gadījumā ir ierobežota loma.
RSV infekciju var diagnosticēt, izmantojot seroloģiskas, audu kultūras, imūnfluorescences un ELISA metodes, kā arī molekulārās metodes polimerāzes ķēdes reakcijas (PĶR). Pēdējo gadu laikā, attīstoties molekulārajām tehnoloģijām, biežāk tiek izmantoti multiplex diagnostiskie paneļi, kas ļauj noteikt pat 15 un vairāk ierosinātājus vienlaicīgi. Laboratoriskai diagnostikai izmanto nazofaringeālās uztriepes un aspirātus, enndotraheālos un bronhiālos noskalojumus.
Nespecifiska profilakse līdzīga citu elpceļu infekciju profilakses pasākumiem – higiēnas un pretepidēmijas pasākumu ievērošana.