Infekcijas slimību apraksti

Kas ir adenovīruss?

Adenovīrusi ir DNS saturoši vīrusi, ir zināmi apmēram 50 serotipi, kas ir izturīgi apkārtējā vidē, var inficēt visu vecumu cilvēkus, biežāk šī slimība skar bērnus.

Kādi ir simptomi?

Inkubācijas periods ilgst 4-12, biežāk 5-7 dienas. Slimība sākas pakāpeniski vai strauji, biežākie simptomi:

• Paaugstināta ķermeņa temperatūra
• Iesnas
• Faringīts
• Nespēks
• Sāpes vēderā
• Caureja

Visraksturīgākā adenovīrusu infekcijas izpausme ir konjuktivīts, kam raksturīgas sāpes un dedzinoša sajūta acīs. Konjuktivīti var būt serozi, folikulāri un plēvaini. Infekcijas forma un smagums var variēt plašās robežās - no viegliem katarāliem simptomiem līdz pneimonijai ar letālu iznākumu.

Kā izplatās?

Infekcijas avots ir slims cilvēks. Vīruss izdalās no organisma  ar deguna izdalījumiem, krēpām, acu izdalījumiem un fekālijām. Adenovīrusu infekcijas izplatīšanās iespējama ar inficētiem priekšmetiem, kā, piemēram, kabatlakatiem, traukiem, rotaļlietām, dvieļiem un citām lietām, kuras izmantojam ikdienā. Tāpat pastāv iespēja inficēties publiskās vietās, piemēram, peldbaseinā

Kāda ir profilakse?

Personīgās higiēnas prasību ievērošana, t.sk.  - izvairīties no cieša kontakta ar personām, kurām ir slimības pazīmes, arī imunitātes stiprināšana.

Anoģenitālās herpes ir ģenitāliju ādas un gļotādas infekcijas slimība, ko izraisa vīruss.

Slimības izpausme ir sāpīgi pūslīši uz ādas ap dzimumorgāniem un gļotādas uz apsārtušas ādas fona. Tie pēc dažām dienām pārplīst, bet 1-3 nedēļas vēlāk tajās pašās vietās atkārtojas. Simptomi parādās 2–30 dienu laikā pēc kontakta ar inficētu dzimumpartneri. Gan sievietēm, gan vīriešiem slimība var noritēt arī bez sūdzībām.

Slimība ir grūti izārstējama. Vēlama dzimumpartneru medicīniskā izmeklēšana un, nepieciešamības gadījumā, arī ārstēšana.

Sieviete ar neizārstētām anoģenitālajām herpēm var dzemdēt inficētu bērnu.

Haemophilus influenzae ir gramnegatīva koku baktērija, kurai izšķir nekapsulēto (atipisko) un kapsulēto formu. Pēdējā sīkāk tiek klasificēta pēc serotipa, kur Haemophilus influenzae b serotips ir cilvēkam vispatogēnākais, izraisot elpceļu un acu infekcijas, kā arī sepsi un meningītu. Tajās valstīs, kur nav pieejamas atbilstošas vakcinācijas programmas, Haemophilus influenzae b serotips (Hib) ir visizplatītākais bakteriālā meningīta izraisītājs bērniem vecumā no diviem mēnešiem līdz pieciem gadiem. Pēc aptuveni 2˗4 dienu gara inkubācijas perioda bērniem parādās meningīta simptomi un vērojami ātri progresējoši klīniskie simptomi. Letalitāte var sasniegt pat 10%, neraugoties uz atbilstošu un laikus uzsāktu antibakteriālo terapiju. Tāpēc profilaktiskā vakcinācija ir ārkārtīgi svarīga bērnu pasargāšanai.

Invazīvais b tipa Haemophilus influenzae (Hib) ir biežākais elpceļu infekciju izraisītājs galvenokārt maziem bērniem. Parasti saslimšana nav nopietna, kaut arī apgrūtinoša un samērā ilgstoša. Šis apraksts sniedz informāciju tikai par nopietnām invazīvām infekcijām, kad baktērijas, iekļūstot asinsritē un iekšējos orgānos, izraisa meningītu, septicēmiju (asins saindēšanos) vai epiglotītu. Šādas nopietnas infekcijas ir novērojamas gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Simptomi

Invazīvās Hib infekcijas gadījumā var novērot dažādas slimības izpausmes, taču visbiežāk meningītu, īpaši bērniem vecumā no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem. Hib izraisītā meningīta simptomi ir tādi paši kā citas formas meningītam ˗ tie ir: temperatūra, galvassāpes, jutīgums pret spilgtu gaismu, spranda stīvums, vemšana un apmiglota apziņa. Bērniem vecumā līdz vienam gadam var būt tādi simptomi kā temperatūra, vemšana, atteikšanās no ēdiena, uzbudināmība, spalga kliegšana vai raudas ar kunkstēšanu. Septicēmija ir otra izplatītākā Hib izpausme, kas var skart slimniekus visās vecuma grupās. Hib var izraisīt arī epiglotītu, ko parasti novēro bērniem vecumā no pieciem līdz desmit gadiem un kas izpaužas ar drudzi, paātrinātu un skaļu elpošanu, pastiprinātu siekalošanos. Epiglotīts var izraisīt elpceļu obstrukciju.

Komplikācijas

Līdzīgi kā citas bakteriālā meningīta formas, arī Hib meningīts var izraisīt smagas, ilgstošas komplikācijas, tai skaitā cerebrālo paralīzi, hidrocefāliju, epilepsiju, aklumu un kurlumu. Hib infekcija var izpausties arī citās retāk sastopamās formās, piemēram, kā pneimonija, flegmona (ādas un zemādas infekcija), septiskais artrīts (locītavu infekcija), osteomielīts (kaulu smadzeņu iekaisums) un perikardīts (sirds somiņas iekaisums).

Inficēšanās ar invazīvo Hib

Hib izplatās no Hib slima cilvēka vai infekcijas nēsātāja gaisa pilienu veidā, turklāt nēsātājiem slimības simptomi var arī nebūt. Cilvēkiem, kuri ir Hib infekcijas nēsātāji vai kādu noteiktu laiku infekciozi, var nebūt pat tāda parasta respiratora simptoma kā šķaudīšana.

Visvairāk apdraudētie cilvēki

Pirms vakcinācijas ieviešanas visvairāk apdraudēti bija bērni vecumā līdz pieciem gadiem.

Ārstēšana

Hib infekciju ārstē ar antibiotikām.

Kā izvairīties no saslimšanas ar Hib

Mūsdienās ir pieejama droša un efektīva vakcīna, kas aizsargā pret Hib. Tiek rekomendēts vakcinēt visus bērnus pirms sešu mēnešu sasniegšanas un atkārtot vakcinēšanu ap viena gada vecumu. Cilvēkiem, kuriem bijis ciešs kontakts ar Hib slimniekiem, kā profilaktisku līdzekli saslimšanas novēršanai var ordinēt antibiotikas.

Piezīme: Šajā aprakstā esošā informācija ir vispārīga, un tā neaizvieto veselības aprūpes speciālistu ieteikumus.

Papildu informācija:

Informatīvs materiāls par b tipa Haemophilus influenzae angļu valodā Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā

Plašāks apraksts PDF formātā

Informācija ārstniecības personām:

B tipa Haemophilus influenzae (Hib) (20.11.2013.)

Informācija par botulisma gadījumiem piesārņota heroīna lietotāju vidū (13.03.2015.)

Brūču botulisms i/v narkotiku lietotāju vidū (21.10.2013.)

Kampilobakterioze ir nozīmīgs caurejas cēlonis visā pasaulē un visās vecuma grupās, izraisot 5 - 14% no caurejām visā pasaulē, kā ir arī nozīmīgs caurejas izraisītājs ceļotājiem. Augstāka saslimstība ir reģistrēta bērniem līdz 5 gadu vecumam un gados jauniem pieaugušajiem. Saslimšanas gadījumu skaits mērenā klimata joslās pieaug siltajos gada mēnešos. Latvijā situācija nav pietiekami apzināta sakarā ar grūtībām šīs infekcijas laboratoriskajā diagnostikā. Eiropas Savienības valstīs kampilobakteriozes saslimstība parasti ir līdzīga salmonelozes saslimstībai.

Slimības pazīmes ir dažāda smaguma pakāpju caureja.

Infekcijas avots ir dzīvnieks (mājputni, liellopi, arī cūkas, aitas, kaķēni, kucēni), visbiežāk ar šo izraisītāju inficēta ir jēla mājputnu gaļa.

Infekcijas izplatīšanās veids

Var inficēties, lietojot uzturā inficētus dzīvnieku izcelsmes produktus (nepietiekoši termiski apstrādātu vistas gaļu, nepasterizētu pienu), inficētus augļus, dārzeņus un ūdeni; tiešā kontaktā ar infekcioziem mājdzīvniekiem.

Informācija par cilvēka papilomas vīrusu

Informācija ārstniecības personām:

Informācija ārstniecības personām:

• Par senioru vakcināciju pret Covid-19
  • Pielikums: Informācija par vakcinācijas pret Covid-19 efektivitāti un ECDC apsvērumiem par vakcināciju pret Covid-19 infekciju

Čikunguņjas drudzi izraisošo vīrusu pārnēsā Aedes albopictus un Aedes aegypti sugas odi. Slimībai ir aptuveni 3 - 7 (var būt arī 1 - 12) dienas garš inkubācijas periods, tai raksturīgs drudzis, galvassāpes, muskuļu un locītavu sāpes (tās var būt ilgstošas), izsitumi, retāk konjunktivīts, slikta dūša u.c. simptomi.

Čikunguņjas drudža uzliesmojums pirmo reizi tika novērots Āfrikā 1952. gadā apgabalā uz Mozambikas un Tanzānijas robežas. Drudža nosaukums cēlies no artrītisko simptomu apzīmējuma vietējā valodā. Vīrusa izcelsme saistāma ar Centrālāfrikas mežiem, kur tas cirkulēja primātu vidū, un tika pārnests ar odiem, palaikam izraisot arī sporādiskus saslimšanas gadījumus cilvēku vidū. Pēdējo gadu desmitu laikā reģistrētie uzliesmojumi pilsētu vidē izplatīja šo slimību arī citās pasaules daļās. Čikunguņjas drudža uzliesmojumi reģistrēti Āfrikā, Āzijā, Eiropā, Indijas un Klusā okeāna baseinos (plašāka informācija: http://www.cdc.gov/chikungunya/geo/index.html).

Eiropā vietējās izcelsmes Čikunguņjas gadījumi reģistrēti Itālijā un Francijā.

2013. gada beigās Čikunguņjas vīruss pirmoreiz tika konstatēts Karību jūras baseina salās, šīs slimības uzliesmojumam sākoties Saintmartinas (Saint Martin) salā.

Slimības profilaksei nav radīta vakcīna, tādēļ vienīgais veids, kā ceļotāji skartajās valstīs var sevi pasargāt no saslimšanas, ir izvairīties no odu kodumiem.

Tūristiem, kuri paredzējuši apmeklēt valstis, kurās sastopami gan Čikunguņjas drudža, gan dažādu citu slimību ierosinātājus pārnesošie odi, aizsardzībai pret odu kodumiem iesaka šādus pasākumus:

• uzturoties ārpus telpām, jāvalkā apģērbs ar garām piedurknēm un garās bikses (vēlams, no bieza auduma), kā arī jālieto odu atbaidītāji – repelenti, precīzi ievērojot to lietošanas instrukcijas un nepārsniedzot atļauto daudzumu;
• atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem, vēlams izvēlēties repelentu, kas satur DEET (N, N-dietil-m-toluamīdu) 30% koncentrācijā;
• repelenti ir kairinoši, tādēļ ar tiem nav ieteicams apstrādāt seju, acis vai muti, jutīgu vai bojātu ādu. Jāizvairās no repelentu iekļūšanas acīs un uz mutes gļotādām, šī iemesla pēc nevajadzētu ar tiem apstrādāt rokas bērniem. Pēc repelenta lietošanas vienmēr jānomazgā rokas;
• apstrādi ar repelentu vēlams atkārtot ik pēc 3-4 stundām, īpaši karstā un mitrā klimatā. Repelenta darbības ilgums ir garāks, ja ar to ir apstrādātas arī drēbes;
• grūtniecēm un bērniem līdz 12 gadu vecumam pirms repelenta lietošanas būtu jākonsultējas ar ārstu vai farmaceitu. Jaundzimušajiem repelentus lietot nav ieteicams, to vietā jāizmanto aizsargtīkli pret insektiem un aizsargājošs apģērbs;
• ieteicams izmantot arī citus aizsardzības līdzekļus – moskītu tīklus vai aizsegus logiem un durvīm, pretodu spirāles vai citus aromātiskus odu atbaidīšanas līdzekļus, kas aizkavē to ielidošanu un uzturēšanos telpās (teltīs);
• nepieciešams izvairīties no uzturēšanās ārpus telpām rītausmas un krēslas stundās, kad odu daudzums ir vislielākais;
• grūtniecēm, personām ar imūnsistēmas traucējumiem, un cilvēkiem, kas cieš no smagām, hroniskām kaitēm pirms došanās ceļojumā vajadzētu konsultēties ar ārstu, lai novērtētu ceļojuma risku un saņemtu nepieciešamās rekomendācijas;
• ja 12 dienu laikā pēc atgriešanās no ceļojuma pa valstīm, kur reģistrēta Čikuguņjas vīrusa infekcija, novērojams drudzis un muskuļu sāpes, nepieciešams vērsties pie ārsta un informēt par ceļojumu.

Difterija ir joprojām sastopama ļoti lipīga un dzīvībai bīstama infekcijas slimība, ko ierosina difterijas baktērija (Corynebacterium diptheriae).

Difterijai raksturīga plēvju veidošanās uz gļotādām (tā saucamā „kakla aizaugšana”) un ādas, kā arī toksisks sirds muskuļa, nervu sistēmas, nieru un citu orgānu bojājums un organisma smaga vispārēja saindēšanās.

Ja cilvēks savlaicīgi nevēršas pēc medicīniskās palīdzības vai slimības ārstēšana tiek uzsākta pārāk vēlu, difterija rada nopietnas veselības problēmas, invaliditāti, bet smagākos gadījumos var beigties ar nāvi.

Informācija par Veselības ministrijas un Slimību profilakses un kontroles centra kampaņu "Pasargāts, jo vakcinēts"

Inficēšanās

Difterijas infekcijas avots var būt gan ar difteriju slims cilvēks, gan arī vesels cilvēks, kurš neslimo ar difteriju, bet ir difterijas baktērijas nēsātājs.

Visbiežāk cilvēka organismā difterijas nūjiņas nokļūst caur mandelēm, rīkles un deguna gļotādu. Ar difteriju var inficēties ieelpojot gaisu, kas satur mikroskopiskus pilienus ar baktērijām, kuras runājot, klepojot vai šķaudot izplata difterijas slimnieks vai baktēriju nēsātājs. 

Tādā veidā var inficēties darbavietā, veikalā, sabiedriskā transportā, kafejnīcā, klubā, kinoteātrī, u.c. sabiedriskās vietās.

Visbiežāk ar difterijas nūjiņu tiek inficēti elpceļi, retāk – dzimumorgānu gļotāda, acu gļotāda un āda. Nonākot uz vienas no augstāk minētājām vietām, mikroorganisms tur sāk vairoties un izdalīt toksīnus.

Ar difteriju var saslimt:

• pret difteriju vispār nevakcinēti cilvēki, no tiem visuzņēmīgākie ir nevakcinēti;
• bērni līdz 10 gadu vecumam;
• cilvēki, kuriem kopš pēdējās potēšanās pagājuši vairāk nekā 10 gadi;
• cilvēki, kas sadzīvē neievēro personisko higiēnu.

Ar difteriju var saslimt jebkurā gadalaikā, cilvēki slimo pat gada siltajos mēnešos. Tas izskaidrojams ar to, ka vasarā cilvēki biežāk dodas atvaļinājumā, satiekas cits ar citu.

Atcerieties, ka ar difteriju inficēties var vienā acumirklī. Tomēr visbiežāk ar difteriju slimo aukstajos gada mēnešos – ziemā, rudenī, pavasarī.

Difterijas pazīmes

Slimības inkubācijas periods ir no 2 līdz 5 dienām, bet dažos gadījumos tas var būt pat līdz 10 dienām.

Dažkārt slimības sākumā var novērot nedaudz paaugstinātu ķermeņa temperatūru, nespēku, svīšanu. Šie simptomi pakāpeniski progresē, un attīstās difterijai raksturīgās pazīmes:

• vispārējs savārgums;
• temperatūras paaugstināšanās;
• kakla sāpes, apsārtums, tūska, rīšanas grūtības;
• uz mandelēm parādās netīri pelēks aplikums, kas var izplatīties pa visu rīkli. Aplikums ir biezs, ādai līdzīgs, bāli pelēcīgā krāsā;
• maziem bērniem aplikums var sākties no balsenes, šādā gadījumā rodas klepus, balss aizsmakums un apgrūtināta elpošana;
• iespējamas arī galvassāpes un apetītes zudums.

Vienlaicīgi ar citām pazīmēm difterijas toksīni uzsūcas asinīs un ar asins plūsmu izplatās pa visu organismu. Tie iedarbojas toksiski uz sirds muskuli, radot muskuļu iekaisumu jeb miokardītu; skar nervu sistēmu, bojājot nervu šķiedras, kā arī rada nieru, aknu un virsnieru audu bojāeju jeb nekrozi.

Ja cilvēkam tiek konstatētas jebkuras difterijai raksturīgās pazīmes, viņš nekavējoties ir jāievieto slimnīcā, jāizolē un jāuzsāk specifiskā ārstēšana, t.sk. ar pretdifterijas antitoksisko serumu!

Ja novērojat difterijas simptomus, nekavējoties sazinaties ar savu ģimenes ārstu. Informācija par ģimenes ārstiem, kuri strādā primārajā veselības aprūpē, valsts sistēmā, un reģistrē pacientus pieejama Nacionālā veselības dienesta mājaslapā.

Ārstēšana

Pats svarīgākais ir savlaicīgi ievadīt pretdifterijas antitoksisko serumu. Tas mazina bīstamas komplikācijas vai pasargā no tām, kā arī nereti glābj dzīvību.

Difterijas ārstēšanā izmanto antibakteriālos līdzekļus. Jāārstē arī visi difterijas baciļu nēsātāji. Ārstēšanās var ilgt no nedēļas līdz pāris mēnešiem, tas atkarīgs no slimības formas un organisma aizsargspējām.

Diemžēl ir sastopami gadījumi, kad cilvēks izveseļojas, bet kļūst par invalīdu.

Iespējams, ka ārstēšanas laikā ir nepieciešamas kardiologa, neirologa un citu speciālistu konsultācijas, bet turpmāk – novērošanās pie minētajiem speciālistiem.

Neviens nevar paredzēt, kā slimnieka organisms reaģēs uz ārstēšanas gaitu. Jebkurā brīdī stāvoklis var pasliktināties, tādēļ difterijas slimnieka pilnvērtīga ārstēšana iespējama tikai slimnīcā. Komplikāciju gadījumā var būt vajadzīga neatliekama medicīniskā palīdzība, piemēram, plaušu mākslīgā ventilācija u.c.

Vai nav vienkāršāk būt disciplinētiem un pret difteriju potēties laikus?

Komplikācijas un sekas

• Jo ātrāk uzsākta difterijas ārstēšana, jo labākas ir prognozes. Diemžēl ir arī nāves gadījumi;
• Elpceļu nosprostojums, kas noris ar smagu elpas trūkumu un pat nosmakšanu, kas mūsdienās ir reti sastopams, bet nav neiespējama;
• Sirds bojājums jeb miokardīts, kura gadījumā var rasties dzīvībai bīstami sirds ritma traucējumi;
• Toksisks nervu sistēmas bojājums - auksleju un rīkles muskuļu daļēja paralīze, orgāna funkcijas pavājināšanās, kas izpaužas kā rīšanas traucējumi;
• Roku un kāju jušanas traucējumi, nepilna paralīze;
• Nieru bojājums, kas var radīt nieru funkcionālus traucējumus;
• Acu darbības traucējumi;
• Difteriju izraisošie toksīni bojā šūnas un uzsūcas asinīs, tādējādi izplatoties pa visu organismu un bojājot daudzas orgānu sistēmas.

Svarīgi atcerēties

• Apskatiet savu, savu bērnu un citu ģimenes locekļu potēšanas pases. Kalendārā atzīmējiet, kad katram no jums ir jāsaņem nākamā pote pret difteriju;
• ja jūs vai jūsu tuvinieki ir vecuma grupā virs 25 gadiem un pēdējo 10 gadu laikā neesat saņēmuši pretdifterijas poti – dodieties pie sava ģimenes ārsta NEKAVĒJOTIES un vakcinējieties. Vakcīna ir BEZMAKSAS!;
• vakcināciju pret difteriju var veikt vienlaicīgi ar citām potēm, piemēram, ērču encefalīta vai gripas vakcināciju;
• jebkuru veselības traucējumu gadījumā vērsieties pēc palīdzības pie sava ģimenes ārsta. Angīna vai difterijas sākums? - reizēm pat speciālistam to ir grūti izšķirt;
• ja esat saslimis ar difteriju, visām personām, kas kontaktējušas ar jums, ir jāveic bakterioloģiskā pārbaude un nedēļu jānovēro veselības stāvoklis.

Vai iespējams no difterijas izsargāties, kāda ir iespējamā profilakse?

• No saslimšanas ar difteriju pasargā tikai savlaicīga un regulāra vakcinācija pret difteriju, jo vakcīna satur difterijas toksoīdu.
• Bērniem Latvijā vakcināciju pret difteriju veic divu, četru, sešu un 12 līdz 15 mēnešu vecumā, bet pēc tam – 7 un 14 gadu vecumā. Imunitāte nesaglabājas visu mūžu - ik pēc 10 gadiem ir nepieciešams veikt revakcināciju. 
• Pēc difterijas pārslimošanas neveidojas pilnvērtīga imunitāte pret difteriju, tāpēc arī cilvēkiem, kuri ir slimojuši ar difteriju, regulāri ir jāveic revakcinācija.
• Atcerieties, ka neviena vakcinācija no saslimšanas nepasargā 100%. Gadās, ka saslimst arī potētie, taču šajā gadījumā slimība noris vieglā formā, ar angīnai līdzīgām pazīmēm – rīklesgala apsārtumu, kakla sāpēm. Šādi slimnieki izveseļojas pāris dienās, un viņiem nav komplikāciju.
• Vakcināciju BEZ  MAKSAS var saņemt jebkurš pie sava ģimenes ārsta vai ārsta norādītā Vakcinācijas kabinetā.

Informācija ārstniecības personām:

• Informācija par difterijas profilaksi (07.03.2016.)

• Par difterijas gadījumu skaita pieaugumu (06.08.2013.)

Informācija ārstniecības personām:

• Informācija par dzeltenā drudža vakcināciju (03.04.2017.)
• Par dzeltenā drudža vakcinācijas sertifikātu (21.09.2016.)
• Par vakcināciju pret dzelteno drudzi (20.06.2016.)

Kas ir Ebolas vīrusslimība?

Ir reti sastopama īpaši bīstama infekcijas slimība, kurai raksturīga ļoti smaga klīniskā norise un augsta letalitāte.

Ierosinātājs. Vīruss, kas izraisa Ebolas vīrusslimību, tika atklāts 1976. gadā infekcijas uzliesmojuma laikā kādā ciematā netālu no Ebolas upes Kongo Demokrātiskajā Republikā (agrāk Zaira). Tas ir Filoviridae dzim­tas RNS vī­russ ar li­pī­du ap­val­ku. Vī­ru­sa di­ametrs – 80 x 970 nm. Cilvēkam pa­to­gē­ni ir Zaire Ebolavīrusa, Su­dā­nas, Tai meža (agrākais Zi­loņ­kau­la Kras­ta) un Bundibugyo vī­ru­su štammi. Reston Ebolavīruss ir patogēns tikai primātiem.

Infekcijas rezervuārs dabā nav pietiekami izpētīts, tomēr ir zināms, ka galvenais rezervuārs ir dažādas sikspārņu sugas. Infekcija dabā nereti skar arī citus savvaļas dzīvniekus, galvenokārt primātus (pērtiķus, gorillas, šimpanzes), kā arī meža antilopes un dzeloņcūkas. Uzliesmojumos pirmie pa­cienti pa­ras­ti in­fi­cē­jas, sa­ska­ro­ties ar inficētajiem savvaļas dzīvniekiem.

Infekcijas izplatība

• Sudan (1976.g.) KDR un Sudānā (ap 50% letāli)
• Taï Forest (1994.g.) Kotdivuārā
• Bundibugyo (2007.g.) KDR
• Zaïre 2014. gadā uzliesmojums Rietumāfrikā, Gvinejā, Libērijā un Sjerraleonē (ap 90% letāli)

2018. gada 1. augustā Kongo Demokrātiskās Republikas Republikā 10. Ebolas vīrusslimības uzliesmojums valstī. Uzliesmojums skar Ziemeļkivu un Ituri provinces valsts ziemeļaustrumos, kas atrodas tuvu robežai ar Ugandu.

In­fi­cē­ša­nās iespējama:

• tieša kontakta ceļā ar asinīm vai citiem ķermeņa šķidrumiem (piemēram, siekalām, urīnu) no dzīviem vai mirušiem inficētiem cilvēkiem (piemēram, apbedīšanas ceremonijā);
• kontaktējoties ar slimnieka vai miruša cilvēka ķermeņa piesārņotajiem priekšmetiem;
• nedrošu seksuālu kontaktu ceļā ar personām, kuras pārslimojušas infekciju līdz pat septiņām nedēļām pēc izveseļošanās;
• nonākot tiešā kontaktā ar dzīvu vai mirušu savvaļas dzīvnieku (piemēram, pērtiķu, meža antilopju un sikspārņu) asinīm vai citiem ķermeņa šķidrumiem, ja dzīvnieks ir inficēts.

Pat dzīvojot Ebolas vīrusa infekcijas skartajā teritorija inficēšanās risks ir ļoti zems, kamēr cilvēks nenonāk tiešā kontaktā ar slimniekiem, mirušiem cilvēkiem, kuri bijuši inficējušies ar Ebolas vīrusslimību, inficētiem dzīvniekiem un viņu ķermeņa šķidrumiem. Gadījuma kontakts sabiedriskajās vietās (piemēram, sēžot blakus) ar cilvēkiem, kuriem nav slimības simptomu, nerada Ebolas vīrusa pārnešanas risku.

Atšķirībā no gripas Ebolas vīruss neizplatās pa gaisu! Nav iespējams inficēties ar Ebolas vīrusu, pieskaroties naudai, pārtikas un rūpnieciskām precēm (t.sk. drēbēm), peldoties baseinos, lietojot uzturā pārtikas produktus, ēdienus vai dzeramo ūdeni! Odi un citi posmkāji nepārnēsā Ebolas vīrusu!

Infekcija bieži izplatās ģimenes locekļu vidū un veselības aprūpes iestādēs, kopjot slimniekus, ja darbinieki nelieto aizsargapģērbu – sejas maskas, virsvalkus un cimdus, kā arī neievēro piesardzības prasības.

Infekcijas in­ku­bā­ci­jas pe­ri­ods: 2 līdz 21 die­na (vi­dē­ji 8 – 10 die­nas).

Infekciozitāte slimniekam sākas, parādoties klīniskajiem simptomiem, un var saglabāties līdz 76 dienām kopš slimības sākuma.

Kādi ir simptomi?

Ebolas vīrusslimība sā­kas pēk­šņi, līdzīgi gripai vai gastroenterītam, ar strauju ķermeņa temperatūras paaugstināšanos, dru­dzi, gal­vas­sā­pēm, lo­cī­ta­vu un mus­ku­ļu sā­pēm, kakla sāpēm, vispārēju vājumu, apetītes trūkumu.

Vēlāk parādās caureja, vem­ša­na, sā­pes kuņģī, izsitumi, acu apsārtums, nieru un aknu mazspēja. Atsevišķiem pacientiem novēro iekšēju un ārēju asiņošanu (deguna un ausu asiņošanu, asiņaina vemšanu, asiņainus izkārnījumus u.c.) un vairāku iekšējo orgānu bojājumus.

Letalitāte (mirušo īpatsvars): 50 līdz 90% (Āfrikā)

Ārstēšana

Specifiskās un etiotropās terapijas nav, tiek veikta patoģenētiskā terapija, lai sagla­bātu šķid­ru­mu un elek­tro­lī­tu līdz­sva­ru, nodrošinātu oksigenāciju un normalizētu asinsspiedienu, kā arī simptomātiskā terapija ar pretsāpju un pretdrudža medikamentiem.

Profilakse

Specifiskās profilakses (vakcīnas) nav. Galvenais profilakses pasākums ir izslēgt citu personu kontaktu ar Ebolas vīrusslimības pacienta asinīm vai izdalījumiem, tādēļ pacientus stingri izolē. Veicot pacientu aprūpi, stingri jāievēro infekcijas kontroles pasākumi, kas ietver aizsargapģērba lietošanu (brilles, maskas, virsvalki, cimdi), instrumentu sterilizāciju un dezinfekcijas pasākumu veikšanu.

Ziepes, hlorūdens un saules gaisma un žāvēšana ātri iznīcina Ebolas vīrusu. Arī izmazgājot ar šķidrumiem inficētu apģērbu veļas mašīnā, Ebolas vīruss tiks iznīcināts. Uz virsmām, kas atrodas saulē vai ir nožuvušas, Ebolas vīruss var izdzīvot tikai īsu brīdi.

Izplatības risks. Risks uzliesmojuma tālākai izplatībai Eiropas Savienības valstīs, t.sk. Latvijā, šobrīd tiek vērtēts kā zems. Pašreiz Pasaules Veselības organizācija (PVO) neiesaka noteikt nekādus ceļošanas vai tirdzniecības ierobežojumus uz uzliesmojuma skartajām valstīm un papildus iesaka ceļotājiem un uzņēmējiem iepazīties ar PVO apkopoto informāciju par Ebolas vīrusu (informācija angļu valodā) - http://www.who.int/mediacentre/factsheets/fs103/en/

Ieteikumi ceļotājiem, kuri dodas uz skartajām valstīm

Lai arī risks saskarties ar Ebolas vīrusu ir ārkārtīgi zems, turpmāk minētie preventīvie pasākumi palīdzēs novērst inficēšanās risku:

• izvairieties no tieša kontakta ar slimnieka vai līķa asinīm, vai citiem ķermeņa šķidrumiem un neaiztieciet potenciāli piesārņotus priekšmetus (piem., slimnieka aprūpes priekšmeti);
• izvairieties no tieša kontakta ar savvaļas dzīvniekiem un neēdiet savvaļas dzīvnieku gaļu;
• dzimumakta laikā lietojiet prezervatīvu;
• neapmeklējiet vietas, kur mitinās sikspārņi (piem., alas, izrakumu vietas, pamestas ēkas);
• regulāri mazgājiet rokas ar ziepēm un ūdeni vai notīriet ar dezinfekcijas līdzekli.

Pēc atgriešanās no Ebolas vīrusslimības skartas teritorijas ir nepieciešams 21 dienu novērot savu veselību. Risks, ka esat saskāries ar Ebolas vīrusu ir ļoti zems. Ja Jums parādās slimības pazīmes, sazinieties ar ārstu un informējiet par simptomiem un ceļojumu uz skarto reģionu. Šādi simptomi var parādīties arī malārijas gadījumā, tad arī nekavējoties nepieciešami specifiski izmeklējumi un ārstēšana.

Ja ceļojuma laikā Ebolas vīrusslimības skartajās valstīs Jums ir bijis tiešs kontakts ar asinīm vai citiem ķermeņa šķidrumiem (siekalām, urīnu, vemšanas masām u.c.) no dzīviem inficētiem cilvēkiem vai mirušiem no Ebolas vīrusslimības (piemēram, apbedīšanas ceremonijā) vai neaizsargāts seksuāls kontakts ar personu, kura pārslimojusi Ebolas vīrusslimību un ja Jums 21 dienu laikā parādīsies slimības pazīmes, palieciet mājas, nekavējoties sazinieties ar ārstu un informējiet par savu ceļojumu un iespējamo inficēšanos ar Ebolas vīrusu.

Šiga toksīnu veidojošo Escherichia coli (zarnu nūjiņas) izraisītā slimība un to profilakse

Visiem cilvēkiem un dzīvniekiem zarnās ir baktērijas, ko sauc par Escherichia coli (E. coli) jeb zarnu nūjiņu; tās ir daļa no mūsu normālās baktēriju floras un parasti nekaitīgas. Tomēr ir īpaši E. coli celmi, kas spēj veidot toksīnus (indīgas vielas) un izraisīt nopietnu slimību.

Ko nozīmē abreviatūra STEC/VTEC un EHEC?

E. coli celmus, kas spēj veidot toksīnus dēvē par STEC/VTEC (Šigas toksīnu vai verotoksīnu veidojošā E. coli) vai EHEC (enterohemorāģiskā E. coli), un to toksīni var izraisīt smagu, asiņainu caureju, kas dažos gadījumos rada akūtu nieru mazspēju (hemolitiski urēmisko sindromu), kam nepieciešama intensīva aprūpe. Ir vairāki atšķirīgi STEC celmi, un to identifikāciju var izmantot, lai precīzāk noteiktu konkrētā slimības uzliesmojuma avotu.

Kur infekcija ir izplatīta?

Visā pasaulē.

Kā izplatās infekcija?

Šiga toksīnu veidojošo E. coli celmu galvenais rezervuārs ir zālēdāji dzīvnieki, īpaši liellopi. Infekcijas izraisītājs izdalās no dzīvnieka vai no cilvēka organisma ar fekālijām. Dzīvnieka gaļa var būt piesārņota ar fekālijām, ja netiek ievēroti piesardzības pasākumi kaušanas laikā. Dzīvnieku fekālijas var piesārņot arī citus pārtikas produktus (piemēram, pienu, dārzeņus) un ūdeni. Slimību izraisošie E. coli celmi ilgstoši saglabā dzīvotspēju apkārtējā vidē.

Kādas ir slimības pazīmes?

Pēc apmēram 3-4 dienu inkubācijas perioda (dažreiz no 1 – 10 dienām) parādās dažādi zarnu infekcijas simptomi, sākot no vieglas līdz smagai asiņainai caurejai, lielākoties bez drudža. Var būt krampjveida sāpes vēderā, vemšana. Aptuveni 8% pacientu (bērni, kas jaunāki par pieciem gadiem un gados vecāki cilvēki ir visuzņēmīgākie) var attīstīties “hemolītiskais urēmiskais sindroms” (HUS), kam raksturīga akūta nieru mazspēja, asiņošana un neiroloģiski simptomi. Antibiotiku terapija nav derīga (tā pat varētu veicināt HUS attīstību). Mirstība no HUS ir aptuveni 3-5%.

Kā es varu inficēties?

Nozīmīgākais infekcijas avots ir liellopi, arī slims cilvēks. Cilvēks var inficēties, lietojot uzturā inficētu pārtiku (nepietiekami termiski apstrādātu liellopu gaļu, nevārītu pienu, nemazgātus vai neapstrādātus augļus vai dārzeņus). Iespējama arī infekcijas pārnešana tieši no cilvēka uz cilvēku (ģimenēs, bērnu aprūpes centros). Reģistrēti arī ar ūdeni saistīti infekcijas uzliesmojumi. Inficēšanās var notikt pēc ļoti neliela baktēriju daudzuma nokļūšanas organismā. Slimnieks vai baktēriju nēsātājs, neievērojot personīgo higiēnu, ar infekcijas slimības izraisītājiem var piesārņot ūdeni, pārtiku, apkārtējās vides priekšmetus.

STEC infekcijas pārnešana var notikt arī strādājot ar inficēto pārtiku un saskarē ar inficētiem dzīvniekiem.

Ir iespējama arī izraisītāju pārnešana no cilvēka uz cilvēku ciešā saskarē (ģimenēs, bērnu aprūpes centros, veco ļaužu pansionātos utt.).

Iepriekš reģistrētajos slimības uzliesmojumos pasaulē kā infekcijas avoti ir bijusi iesaistīta dažādu veidu pārtika, tostarp nepietiekami termiski apstrādāta liellopu gaļa un cita gaļa, nepasterizēts piens, dažādi svaigi produkti (piemēram, gurķi, asni, spināti un salāti), nepasterizēta ābolu sula un siers.

Lai izraisītu cilvēku inficēšanos, pietiek ar ļoti nelielu daudzumu STEC baktēriju.

Kā es varu izvairīties no saslimšanas?

Ir daži vienkārši piesardzības pasākumi, ko var izmantot, lai samazinātu risku inficēties no pārtikas produktiem, dzīvniekiem vai cita slima cilvēka. Saslimšanas risku būtiski samazina labas pārtikas apstrādes un roku higiēnas prakse: https://www.spkc.gov.lv/lv/roku-higiena

Rīkošanās ar pārtiku:

• jebkurai personai, kurai ir caureja vai vemšana, jāatturas no rīkošanās ar pārtiku;
• gaļa, tostarp malta gaļa, pamatīgi termiski jāapstrādā;
• visi augļi ar mizu jānomizo un pēc tam jānoskalo zem tekoša dzeramā ūdens;
• visi dārzeņi kārtīgi jānomazgā zem tekoša dzeramā ūdens, īpaši tie, kas netiks termiski apstrādāti pirms patēriņa;
• mizojiet visus sakņu dārzeņus un noskalojiet tos zem tekoša dzeramā ūdens;
• dārzeņu un gaļas pamatīga termiska apstrāde iznīcina slimību izraisošās baktērijas un vīrusus;
• izvairieties no krusteniskās kontaminācijas, t. i., baktēriju izplatīšanas no jēla pārtikas produkta uz ēšanai gatavu vai termiski apstrādātu pārtikas produktu, piemēram, izmantojot atsevišķus dēlīšus jēlas gaļas un termiski apstrādātas gaļas vai svaigu dārzeņu griešanai,un mazgājiet griešanas dēlīti ar ziepēm starp jēlas un ēšanai gatavas pārtikas apstrādi.

Kas man jādara, ja man vai manam bērnam parādās caureja?

Ja jums vai jūsu bērnam ir minētās infekcijas pazīmes (krampjveida sāpes vēderā, asiņainā caureja) nekavējoties jāsazinās ar ārstu.

Ja jums parādās caureja un jūs strādājat virtuvē, kurā tiek gatavota pārtika sabiedriskai ēdināšanai, jums jāsazinās ar ārstu un jāatturas no rīkošanās ar pārtiku.

Ja jums ir parādījušies simptomi, pievērsiet rūpīgu uzmanību roku higiēnai un mazgājiet rokas ar ziepēm un noskalojiet zem tekoša dzeramā ūdens uzreiz pēc tualetes apmeklējumiem.

Kas ir Enterovīruss?

Enterovīrusi ir vīrusu grupa, kas izraisa virkni infekcijas slimību, kas parasti izpaužas vieglā formā.

Pašlaik ir zināmi vairāk nekā 60 dažādi enterovīrusi un to saraksts, it sevišķi ECHO vīrusu grupa, tiek regulāri papildināts. Enterovīrusi, piemēram, Koksaki un ECHO, izraisa apmēram 90% no seroziem meningītiem. Līdztekus seroziem meningītiem enterovīrusi var izraisīt arī virkni citu patoloģiju: encefalītu, paralīzes, miokardītu, perikardītu, elpceļu infekcijas, konjunktivītu, plaukstu, pēdu un mutes ierosinātu slimību un citas saslimšanas.

Enterovīrusi ir samērā izturīgi ārējā vidē. Sasaldētā veidā vīrusi saglabājas vairākus gadus, +4^°C temperatūrā – vairākas nedēļas, bet istabas temperatūrā – līdz 15 dienām. Notekūdeņos, ūdenstilpnēs tie saglabājās līdz 2 mēnešiem. Enterovīrusi ir izturīgi pret ētera, 70% etilspirta vai 5% lizola iedarbību. Enterovīrusus iznīcina formaldehīdu un aktīvu hloru saturošie dezinfekcijas līdzekļi 0,3–0,5% koncentrācijā, karsēšana 50^°C temperatūrā 30 min laikā, izžūšana un ultravioletais starojums.

Kā izplatās?

Parasti saslimstība ar enterovīrusu infekciju pieaug vasaras beigās – rudens sākumā. Biežāk slimo bērni un jaunieši. Gadījumi mēdz būt sporādiski vai lokālu uzliesmojumu veidā.

Infekcijas avots ir inficētā persona – slimnieks vai vīrusa nēsātājs (persona, kurai infekcija notiek bez simptomiem (slimības pazīmēm)).

Enterovīrusi vairojas rīkles un zarnu epitēlijšūnās un var izplatīties dažādos orgānos, t.sk. centrālajā nervu sistēmā, miokardā, aizkuņģa dziedzerī, ādā u.c. Tas nosaka enterovīrusu infekcijas dažādus klīniskās izpausmes veidus. Inficētā persona izdala enterovīrusus ar elpceļu sekrētu un ar izkārnījumiem. Tipiskie izplatīšanās ceļi ir šādi:

• no cilvēka uz cilvēku tieša kontakta ceļā, runājot, klepojot un šķaudot, kā arī ar piesārņotiem sadzīves vai koplietošanas priekšmetiem mājās un sabiedriskajās vietās;
• dzerot piesārņotu ūdeni vai lietojot uzturā kontaminētus produktus, kas satur vīrusu;
• peldoties ūdenskrātuvēs, kas piesārņotas ar notekūdeņiem un cilvēku fekālijām.

Enterovīrusi viegli izplatās, ja netiek ievērota personīgā higiēna. Slimības uzliesmojumi ar lielu saslimušo skaitu var izcelties, ja tiek piesārņots ūdens vai pārtikas produkti.

Kādi ir simptomi?

Enterovīrusu izraisītai infekcijai ir samērā īss inkubācijas periods – no 2 līdz 14 dienām, vidēji 3 – 5 dienas.

Lielākai daļai (vairāk nekā 90%) ar enterovīrusiem inficētām personām nav slimības pazīmju vai tie ir nespecifiski, visbiežāk ir viegli respiratori, gripai līdzīgie simptomi kā drudzis, muskuļu sāpes, kā arī ir iespējami izsitumi un kuņģa-zarnu traucējumi.

Parasti mazāk kā vienai, no katrām 1000 inficētajām personām, attīstās meningīts. Meningīts parasti ilgst 7 – 10 dienas. Saslimšana sākas ar strauju ķermeņa temperatūras paaugstināšanos līdz 39 grādiem un vairāk, parādās stipras galvassāpes, kakla (sprandas) stīvums, miegainība, slikta dūša un vemšana. Atsevišķos smagos slimības gadījumos pacientiem enterovīrusi var izraisīt arī sirds slimības (miokardītu), pneimoniju un hepatītu. Vīrusi var izplatīties arī uz citiem orgāniem, piemēram uz liesu, aknām, kaulu smadzenēm un ādu.

Pārslimotas infekcijas rezultātā veidojas imunitāte tikai pret to konkrēto vīrusu, kurš ierosinājis slimību.

Ārstēšana

Ārstēšana ir simptomātiska. Ārstēšanas mērķis ir samazināt slimības simptomus un novērst pacienta dehidratāciju. Pacientiem, kuriem slimība noris smagā formā, nepieciešama intensīvāka ārstēšana.

Smagas slimības formas biežāk var attīstīties cilvēkiem ar novājinātu imunitāti, piemēram, riska grupā ir grūtnieces, jaundzimušie vai priekšlaicīgi dzimušie bērni, cilvēki, kuri pastāvīgi pakļauti zemām vides temperatūrām (piemēram, darbs ārpus telpām), kā arī personas, kurām ir nepietiekams uzturs.

Profilakse

1. Ikdienas personīgās higiēnas prasību ievērošana, t.sk. roku mazgāšana.

Roku higiēnas ievērošana ir ļoti būtisks pasākums vairāku infekcijas slimību, it īpaši akūtu zarnu infekciju profilaksei. No tā, cik kvalitatīvi un bieži tiek mazgātas rokas, ir atkarīga gan paša, gan citu cilvēku inficēšanās novēršana. Kaut arī roku higiēna ir ļoti efektīvs vairāku infekcijas slimību profilakses līdzeklis, tā tomēr ir nespecifiska infekcijas profilakse, kas nedod 100% efektu, jo nav iespējams panākt, ka rokas vienmēr ir tīras.

Vairāk par roku higiēnu : https://www.spkc.gov.lv/lv/roku-higiena

2. Rūpīga mazgāšana un tīrīšana (izmantojot mazgāšanas un dezinfekcijas līdzekļus), pievēršot uzmanību koplietošanas priekšmetiem, traukiem, rotaļlietām, durvju rokturiem, margām, klozetpodiem, ūdensvadu krāniem, datoru tastatūrai.

3. Nepeldēties ūdenskrātuvēs, kas šim mērķim nav paredzētas vai, ja rodas šaubas par ūdens kvalitāti.

4. Peldēšanās laikā būtu jāizvairās no ūdens norīšanas un sejas saskares ar to.

5. Pārtikas gatavošanas laikā:

• pirms ēdiena gatavošanas un pasniegšanas vienmēr rūpīgi jāmazgā rokas;
• visi dārzeņi, augļi un zaļumi kārtīgi jānomazgā zem tekoša dzeramā ūdens, īpaši tie, kas netiks termiski apstrādāti pirms lietošanas;
• gaļa, tostarp maltā gaļa, pamatīgi termiski jāapstrādā;
• gatavo un jēlo produktu pārstrādei jālieto atsevišķi trauki, naži un dēlīši;
• rūpīgi jāmazgā ēdamtrauki, sevišķi dakšiņas, karotes, krūzes un glāzes;
• jāpasargā pārtikas produkti no kukaiņu, grauzēju un citu dzīvnieku piekļūšanas;
• personas ar infekcijas slimību pazīmēm nedrīkst nodarboties ar pārtikas produktu pagatavošanu, uzglabāšanu un transportēšanu.

6. Bērnu izglītošana.

Vecākiem, audzinātājiem un skolotājiem nepieciešams vienmēr izglītot bērnus par personīgās higiēnas jautājumiem, kas uzskatāmi par enterovīrusu un citu infekciju nespecifisku profilaksi:

• pārliecināties, ka bērni pareizi un rūpīgi mazgā rokas;
• ja rokas nav mazgātas, izvairīties no pieskaršanās acīm, degunam un mutei;
• iemācīt bērniem neēst pārtikas produktus, iepriekš nenomazgājot rokas, kā arī nebāzt mutē rotaļlietas, pirkstus, zīmuļus un citus priekšmetus, jo uz tiem var būt infekcijas izraisītāji;
• nelietot kopīgus traukus – glāzes, karotes un citus;
• lietot uzturā tikai vārītu vai fasētu dzeramo ūdeni;
• nelietot uzturā nemazgātus augļus, ogas un dārzeņus;
• nelietot uzturā nezināmas izcelsmes ledu, jo sasaldējot vīrusi neiet bojā.

7. Enterovīrusu infekcijas profilakse izglītības iestādēs.

Izglītības iestāžu administrācijai būtu jānodrošina bērniem atbilstoši apstākļi personīgas higiēnas ievērošanai, kā arī jāveicina šādi pasākumi:

• pastāvīgi uzturēt darba kārtībā sanitāri tehniskās ierīces;
• nodrošināt iespēju ievērot personīgo higiēnu, t.sk. nodrošināt sanitāros mezglus ar šķidrajām ziepēm roku mazgāšanai un vienreizlietojamiem dvieļiem, izvietot informatīvus uzrakstus par roku mazgāšanu;
• izglītības iestādēs, kurās ir peldbaseini, pievērst īpašu uzmanību peldbaseinu uzturēšanai un kopšanai atbilstoši higiēnas prasībām;
• nodrošināt bērnus ar drošu dzeramo ūdeni un nepieļaut, ka bērni dzer no krāniem, lieto kopējus traukus;
• rūpīgi sekot, lai bērni mazgā rokas;
• veikt telpu regulāru mitro uzkopšanu, izmantojot mazgāšanas un dezinfekcijas līdzekļus atbilstoši instrukcijām;
• informēt bērnus un bērnu vecākus par enterovīrusu infekcijas profilaksi.

Ieteikumi izglītības iestādēm, ja reģistrēts enterovīrusu meningīta gadījums:

• skolām
• pirmsskolas izglītības iestādēm.

Epidēmiskais parotīts jeb tautas valodā sauktās cūciņas ir akūta infekcijas slimība, ko izraisa vīruss.

Inficēšanas parasti notiek gaisa pilienu ceļā:

• klepojot,
• šķaudot,
• dažkārt arī ar slimnieka siekalām aptraipītiem priekšmetiem.

Inkubācijas periods (laika posms no ierosinātāja iekļūšanas organismā līdz slimības sākumam) vidēji ir 15 – 18 dienas, bet tas var variēt no 11 – 25 dienām.

Infekcijas avots ir slimnieks, kurš izdala vīrusus pēdējās inkubācijas perioda dienās un pirmajās slimības dienās.

Epidēmiskais parotīts noris ar:

• stiprām galvassāpēm
• sāpēm locītavās
• drudzi, vienpusēju vai abpusēju pieauss siekalu dziedzeru pietūkumu
• vieglākos gadījumos izpaužas tikai ar augšējo elpceļu iekaisumu.

Epidēmiskais parotīts var izraisīt komplikācijas:

• Vienai piektajai daļai cilvēku (~5 – 20% ) saslimšana noris bez simptomiem.
• 15% saslimšanas gadījumu epidēmiskā parotīta vīruss var ietekmēt nervu sistēmu, izraisot vīrusu meningītu, galvassāpes, paaugstinātu jutību pret spilgtu gaismu un stīvu kaklu.
• 25 – 50% vīriešu, kas saslimst pēc pubertātes vecuma rodas sēklinieku iekaisums (orhīts), tomēr tas samērā reti izraisa neauglību.
• Viena no epidēmiskā parotīta smagākajām komplikācijām ir kurlums.
• Tāpat iespējamas tādas retas komplikācijas kā encefalīts, pankeratīts, olnīcu iekaisums. Sievietēm, kuras saslimst līdz grūtniecības 13.nedēļai pieaug spontānā aborta risks.

Vienīgais efektīvais epidēmiskā parotīta profilakses veids ir vakcinācija, kas iekļauta bērnu vakcinācijas kalendārā kopš 1983. gada. Pašreiz vakcinācijai izmato kombinēto trīs komponētu vakcīnu (MPR – vakcinācija pret masalām, epidēmisko parotītu un masaliņām), kas satur dzīvus novājinātus vīrusus. Vakcināciju veic divas reizes: 12 – 15 mēnešu un 7 gadu vecumā.

Vakcinācijai nav vecuma ierobežojuma un tā ir ieteicama nevakcinētām personām, tajā skaitā pieaugušiem. Pieaugušajiem, kuri nav vakcinēti, kuriem nav zināmi dati par vakcināciju un nav dokumentētu datu par iepriekš pārslimotu epidēmisko parotītu, būtu jāsaņem vismaz viena MPR vakcīnas deva, savukārt augsta riska grupām – veselības aprūpes darbiniekiem, studentiem, starptautiskiem ceļotājiem – būtu jāsaņem divas MPR vakcīnas devas. Vakcinācija ir kontrindicēta grūtniecēm, smaga imūndeficīta gadījumā, mērenas vai smagas akūtas slimības gadījumā, ja anamnēzē trombocitopēnija vai trombocitopēniskā purpura.

Epidēmiskam parotītam nav specifiskas ārstēšanas, ārstēšana ir nespecifiska – lai atvieglotu atsevišķus simptomus, piemēram, pret sāpēm lietojot pretsāpju medikamentus.

Ja esat saslimis ar epidēmisko parotītu atcerieties, ka 12 – 25 dienas pēc inficēšanās ar vīrusu Jūs varat viegli inficēt citus. Palieciet mājās vismaz pirmās 5 dienās pēc simptomu parādīšanās brīža vai līdz brīdim, kamēr jūtaties labāk.

Pirms vakcinācijas uzsākšanas epidēmiskā parotīta uzliesmojumi tika novēroti regulāri, visbiežāk 5 – 9 gadus vecu bērnu vidū. Kopš vakcīnas ieviešanas, saslimšanas gadījumi biežāk novērojami bērniem un jauniešiem, kuri bija pārsnieguši vecumu, lai saņemtu vakcināciju. Kopš 2000. gada reģistrēto epidēmiskā parotīta gadījumu skaits pieaudzis gan Austrumeiropā, gan Rietumeiropā. Latvijā pēdējais epidēmiskā parotīta uzliesmojums tika reģistrēts 2000. – 2001. gadā, kad tika ziņots par 8783 saslimšanas gadījumiem. Pēdējos gados Latvijā tika reģistrēti tikai atsevišķi epidēmiskā parotīta gadījumi, tajā skaitā: 2006. gadā – 6 gadījumi, 2007. gadā – 4, 2008. gadā – 6, 2009. gadā – 1, 2010. gadā – 3. 2011. gadā Latvijā tika reģistrēti 10 epidēmiskā parotīta gadījumi (no tiem 5 laboratoriski apstiprināti).

Informācija ārstniecības personām:

• SPKC informē ārstniecības personas par epidēmiskā parotīta gadījumu skaita pieaugumu (09.07.2012.)

• Par epidēmiskā parotīta gadījumu skaita pieaugumu (31.05.2012.)

Kas ir Ērču encefalīts?

Ērču encefalīts ir ērču pārnestā vīrusa infekcija, kam nav specifiskas ārstēšanas, un tas var izraisīt smagas neiroloģiskas sekas.

Ērču encefalīta vīruss atklāts zīdītāju, īpaši sīko grauzēju, asinīs, un ērces to pārnes uz cilvēkiem. Ērcēs vīruss atrodas, galvenokārt, siekalu dziedzeros un siekalās. Putni un lielākie dzīvnieki spēj pārnest inficētas ērces lielos attālumos. Ērču encefalīta endēmiskie rajoni lokalizējas noteiktos apgabalos Centrāleiropā, Baltijas valstīs, Krievijā u.c.

Kādi ir simptomi?

Personām, kas pēc ērces koduma inficējušās ar ērču encefalīta vīrusu, 1-3 nedēļu laikā var novērot gripai līdzīgus simptomus (paaugstinātu temperatūru, galvassāpes un sāpes ķermenī), kas saglabājas apmēram vienu nedēļu. Pēc tam seko izveseļošanās, vai arī vīruss izplatās smadzenēs un smadzeņu apvalkos. Šādos gadījumos novēro augstu temperatūru, stipras galvas sāpes, spranda stīvumu, vemšanu, reiboņus un smagu vispārējo stāvokli.

Jau pie pirmajiem slimības simptomiem nekavējoties jāgriežas pie ārsta.

Ārstēšana
Ērču encefalīta diagnozi apstiprina ar specifisku antivielu klātbūtnes noteikšanu asinīs un spinālā šķidrumā. Ērču encefalītam nav specifisku ārstēšanas metožu (antibiotikas šajā gadījumā nepalīdz). Ērču encefalītu pārslimojušie parasti iegūst imunitāti visai dzīvei.

Profilakse
Lai izsargātos no ērču encefalīta, būtiskākais profilakses pasākums ir savlaicīga vakcinācija. Vakcinācija īpaši nepieciešama personām, kuras regulāri apmeklē mežus un krūmājus, kā arī tūristiem, kuri apmeklē ērču encefalīta endēmiskos rajonus.

Vakcinācijas shēmas pilns pamatkurss ietver trīs vakcīnas devas. 1 - 3 mēnešus pēc pirmās vakcīnas devas ievadīšanas tiek ievadīta otrā vakcīnas deva. Aizsardzība jeb imunitāte pēc divām devām ir pietiekama tikai vienai sezonai. Trešo devu ievada pēc 6 - 12. Lai saglabātu imunitāti ik pēc 3-10 gadiem nepieciešama ievadīt revakcinācijas devu.

Pēcvakcinācijas periodā injekcijas vieta var būt sāpīga, iespējama neliela temperatūras paaugstināšanās. Pārbaudīts, ka vairāk kā 95% vakcinēto personu ir izveidojies antivielu aizsarglīmenis (ir laba imunitāte). Vakcinācijai nav vecuma ierobežojumu, bērniem vakcinācija pret ērču encefalītu veicama no viena gada vecuma. Vakcināciju pēc parastās shēmas ieteicams veikt ziemas mēnešos. Ja vakcināciju veic vasaras periodā, tā veicama pēc ātrās vakcinācijas shēmas, lai ātrāk izveidotos antivielas (imunitāte).

Informācija par ērcēm
Pasaulē izplatīti vairāki simti dažādu ērču sugu. Latvijas mežos un krūmājos sastopamas divas epidemioloģiski nozīmīgas, ārēji līdzīgas ērču sugas - suņu un taigas ērces. Suņu ērces sastopamas gandrīz visā Latvijas teritorijā, bet retāk tās austrumu daļā, kur izplatītas taigas ērces.

Ērcēm vispiemērotākās ir mitras un ēnainas vietas, tāpēc tās vairāk sastopamas jauktu koku mežos ar labi attīstītu pamežu. Daudz ērču ir nekoptās meža audzēs ar ievērojamu lapu koku, īpaši alkšņu, piejaukumu, bet maz - sausos skrajos priežu silos. Tās nereti sastopamas arī ilggadīgi nekoptās un krūmiem aizaugušās pļavās. Aktīva (uzbrukumam gatava) ērce parasti sēž uz zāles stiebra apmēram 10 cm augstumā (maksimāli – līdz 1m augstu) no zemes, gaidot, kad garām ies piemērots upuris. Ērces attīstība no olas līdz pieaugušai ērcei ilgst 2 - 3 gadus un šajā laikā tā izaug no dažām milimetra desmitdaļām līdz pat 4 mm.

Ērcēm ir trīs dažādas attīstības stadijas - kāpurs, nimfa un pieaugusi ērce (mātīte un tēviņš). Katrā attīstības stadijā ērcēm nepieciešams sūkt asinis. Barošanās parasti ilgst dažas dienas, retāk - nedēļu (ērču tēviņi nevar uzņemt asinis, tāpēc tie var piesūkties tikai uz īsu brīdi). Kāpuriem un nimfām barošanās nepieciešama, lai pārietu nākošā attīstības stadijā, bet mātītēm, lai producētu olas.

Piesūcoties ērce caur atskabargaino snuķīti ielaiž koduma brūcē siekalas. Tajās ir vielas, kas mazina sāpes un neļauj asinīm sarecēt. Parasti cilvēki ērces kodienu nejūt, tādēļ iespējams, ka ērce nokrīt, pirms tā pamanīta. Ērces sākuma attīstības stadijās, to niecīgo izmēru dēļ, ir grūti saskatīt.

Ērču aktivitātes sezona Latvijā parasti ilgst no aprīļa sākuma līdz oktobra beigām, bet pie labvēlīgiem meteoroloģiskiem apstākļiem var būt ievērojami garāka. Ērces kļūst aktīvas, ja gaisa temperatūra pārsniedz +3 līdz +5°C.

Ja ērce ir piesūkusies
Piesūkusies ērce jānoņem, cik iespējams, ātri un tas jāveic ļoti uzmanīgi, jo, saspiežot ērces ķermeni, koduma brūcē var iekļūt tās iekšējais saturs un palielinās iespēja saslimt ar kādu no ērču pārnestajām slimībām.

Pirms ērces izvilkšanas dezinficē vietu, kur tā piesūkusies. Ērces izvilkšanai izmanto smailu pinceti, ar ko satver ērces snuķīti pēc iespējas tuvāk ādai un lēni, ar apļveida kustību izvelk ārā. Ja nav pieejama pincete, ap ērces snuķīti apsien stipru diegu un, velkot aiz diega galiem, izņem ērci. Pēc ērces izņemšanas koduma brūci dezinficē un rokas nomazgā ar ūdeni un ziepēm.

Vēlams vienu mēnesi pēc ērces piesūkšanās lietot vairāk vitamīnu, labāk dabiskā veidā, kā arī vairāk šķidrumu, izvairīties no saaukstēšanās, pārmērīgās sauļošanās, alkohola lietošanas un intensīvas fiziskas slodzes.

Detalizētu ieteikumu saņemšanai, kā arī gadījumā, ja parādās slimības simptomi, nepieciešams vērsties pie ārsta.

Kā izvairīties no ērces piesūkšanās

Ērces visbiežāk nokļūst uz garāmejošu cilvēku apaviem vai apģērba potīšu augstumā un pēc tam lēnām pārvietojas uz augšu. Lai nepieļautu ērces piesūkšanos, pirms došanās mežā apģērbs jāpielāgo tā, lai ērce nevarētu zem tā pakļūt. Bikšu gali jāieliek zeķēs vai zābakos, aprocēm un apkaklei jābūt cieši pieguļošai, blūze jāieliek biksēs. Ieteicams valkāt gaišas drēbes, uz kurām ērces labi saskatāmas.

Pastaigas laikā ik pa brīdim jāaplūko apģērbs, lai ieraudzītu un laikus notrauktu pa to rāpojošas ērces. Pārnākot no pastaigas, rūpīgi jāpārbauda, vai uz drēbēm un ķermeņa nav ērces. Jāatceras, ka ērces var atnest mājās arī ar mežā plūktām puķēm un zariem.

Teritoriju saraksts valsts apmaksātās bērnu vakcinācijas pret ērču encefalītu veikšanai

Vēstules par valsts apmaksāto bērnu vakcināciju pret ērču encefalītu 2024.gadā

Ērces pārnēsā arī tādus mikroorganismus kā ērlihijas, kas var izraisīt saslimšanu ne tikai mājlopiem un suņiem, bet, kā pēdējos gados atklāts, arī cilvēkiem.

Daudzos gadījumos ērlihioze var noritēt vieglā formā, asimptomātiski un pāriet pati no sevis. Šai slimībai iespējami gripai līdzīgi simptomi - drudzis, galvassāpes un sāpes ķermenī, bet smagākos gadījumos arī nopietnākas sūdzības. Tāpēc minēto simptomu gadījumā nekavējoties jāvēršas pie ārsta. Ērlihiozi ārstē ar antibiotikām. Pret šo slimību nav iespējama vakcinācija.

Garais klepus ir augsti infekcioza akūta elpceļu infekcija, kuru izsauc Bordetella pertussis baktērija. Slimībai ir raksturīgs smags klepus, kurš var ilgt divus mēnešus vai pat vairāk.

Cilvēki ir vienīgais infekcijas rezervuārs. Inficētiem pieaugušajiem var būt ļoti viegli slimības simptomi, taču viņi var izdalīt slimības izraisītāju nedēļām ilgi, tādējādi inficējot apkārtējos uzņēmīgus indivīdus.

Infekcija izplatās gaisa pilienu ceļā, slimības simptomi attīstās vidēji pēc 10 dienām kopš inficēšanas. Tipiskā klīniskā aina (mokošas krampjveida klepus lēkmes) parasti tiek novērota maziem bērniem. Zīdaiņiem, kuri ir jaunāki par sešiem mēnešiem, raksturīgs klepus var neattīstīties, toties viņiem var tikt novērota aizdusa un pat elpošanas apstāšanās, turklāt, nesaņemot atbilstošu ārstēšanu, viņiem ir ievērojamas izredzes nomirt no šīs slimības.

Saslimušajiem bērniem bieži attīstās arī tādi sarežģījumi kā plaušu karsonis, atelektāze (plaušu audu stāvoklis, kad alveolas nesatur gaisu, tādēļ to sieniņas saplok), svara zudums, trūces, krampji, encefalopātija (ar galvas smadzeņu bojājumu saistīts stāvoklis, kas attīstās, visticamāk, sakarā ar nepietiekamu organisma audu apgādi ar skābekli) u.c. Slimības ilgumu var samazināt antibiotiku terapija, sevišķi gadījumos, kad ārstēšanu uzsāk agrīnajā slimības posmā.

Slimības profilakses pamatā ir vakcinācija, taču imunitātes izveidošanai un uzturēšanai ir nepieciešams noteikts vakcīnas devu skaits (pamatvakcinācijas kurss un balstvakcinācijas). Eiropas valstīs, tajā skaitā arī Latvijā, vakcinācijai pret garo klepu tiek lietotas kombinētās vakcīnas.

Informatīvais buklets par garo klepu ir pieejams SPKC tīmekļa vietnē

Informācija ārstniecības personām:

• Par garā klepus diagnostiku (11.07.2024.)

• Garā klepus laboratoriskā diagnostika SIA “Rīgas Austrumu klīniskās universiādes slimnīca” Nacionālās mikrobioloģijas references laboratorijas” rekomendācijas

• Par vakcināciju pret garo klepu

Gonoreja ir hroniska dzimumceļu un urīnceļu gļotādu iekaisuma slimība, ko izraisa baktērijas. Inficēšanās notiek dzimumkontaktu ceļā. Inficējoties orālā vai anālā seksa laikā, iekaisums attīstīsies rīklē vai taisnajā zarnā. Ja pēc tualetes lietošanas nemazgā rokas, gonoreja var tikt ienesta acu gļotādā, kur attīstās akūts iekaisums. Ar gonoreju slimojoša māte dzemdību laikā var inficēt bērnu. Ar gonoreju var inficēties, lietojot kopīgus higiēnas priekšmetus - mitrus dvieļus, sūkļus. Šādā ceļā infekciju var pārnest arī uz mazu meiteņu dzimumceļiem.

Simptomi

Parastās sūdzības sievietēm ir zaļgani strutaini izdalījumi no dzimumorgāniem, sāpes vēdera lejasdaļā, bieža, sāpīga urinēšana, ilgstošas, neregulāras vai sāpīgas menstruācijas.

Vīriešiem veselības traucējumi ir izteiktāki - sāpīga urinēšana un strutaini izdalījumi no urīnizvadkanāla - īpaši slimības sākumstadijā. Infekcijai izplatoties - bieža urinācija, sāpes vēdera lejas daļā un oliņās.

Pirmās sūdzības var parādīties 3 dienu līdz 3 nedēļu laikā pēc inficēšanās, bet slimība var noritēt arī ar vāji izteiktiem simptomiem.

Slimība ir izārstējama. Neārstēta gonoreja gan vīriešiem, gan sievietēm var izraisīt neauglību un locītavu iekaisumu. Sievietēm iespējams akūts vēderplēves iekaisums un sastrutojums mazajā iegurnī.

Papildus informācija:

• Statistikas dati par gonoreju un citām seksuāli transmisīvajām infekcijām.

Informācija par gripu

Informācija ārstniecības personām:

• Par vakcināciju pret sezonālo gripu 2023./2024 sezonā

• Vēstule ārstu asociācijām par riska grupu iedzīvotāju vakcināciju pret gripu (16.11.2017)

  Vēstule stacionārajām ārstniecības personām par vakcināciju pret gripu 2017.-2018.gada sezonā (24.10.2017)

• PVO informācija par gripas vakcīnas sastāvu 2017.–2018. gada gripas sezonai

• Par gripas profilakses pasākumiem (20.01.2016.)

• Par gripas un AAEI monitoringu 2013./14. gada sezonā (28.05.2014.)

• Rīcība izmeklēšanai un pasākumu organizēšanai iespējamā ievestā putnu gripas A/H7N9 gadījumā (22.05.2013.)

• Aktuālā informācija par jaunā putnu gripas vīrusa AH7N9 infekciju Ķīnā (03.05.2013.)

• Pagaidu gadījumu definīcija un gadījuma atklāšanas algoritms ziņošanai par pacientiem, kas inficēti ar putnu gripas A (H7N9) vīrusu ES / EEZ dalībvalstīs (26.04.2013.)

• SPKC epidemiologi: ar gripu slims darbinieks nedrīkst turpināt strādāt (12.02.2013.)

• Par gripu (24.01.2013.)

• Par gripas epidēmijas paziņošanu (21.01.2013.)

• Informācija un ieteikumi veselības aprūpes speciālistiem par gripas profilakses pasākumiem (24.12.2012)

Hepatīts ir aknu iekaisums, ko nereti mēdz dēvēt arī par „dzelteno kaiti”, jo ādas un gļotādu dzelte var būt viena no aknu iekaisuma izpausmēm.

Vīrushepatīts ir infekcijas slimība, kuru izraisa hepatīta vīrusi. Plašāk izplatīti ir A hepatīts (VHA), B hepatīts (VHB) un C hepatīts (VHC), taču sastopami arī D, E, G un TT vīrushepatīti.

Inficēšanās

Hepatītu izraisošie vīrusi organismā var iekļūt:

• caur gremošanas sistēmu (VHA);
• saskaroties ar inficētām asinīm;
• veicot ārstnieciskas manipulācijas;
• dzimumkontaktu ceļā (VHB, VHC).

Iespējama arī inficēšanās vertikālās transmisijas ceļā (no inficētas grūtnieces auglim).

Inficēšanās pazīmes

Par iespējamu saslimšanu ar hepatītu liecina:

• nespēks,
• nelaba dūša, vemšana,
• bezmiegs,
• ādas nieze,
• tumšs urīns, gaiši izkārnījumi
• dzelte, kas var sākties no acu baltumiem un pārņemt visa ķermeņa ādu.

Jāņem vērā, ka dažkārt kāds no iepriekš minētajiem simptomiem var nebūt un slimība norit arī bez jebkādām pazīmēm.

Ja cilvēkam radušās veselības problēmas, kas liek domāt par saslimšanu ar kādu no hepatītu veidiem, ieteicams konsultēties pie ģimenes ārsta un veikt hepatīta testu.

Hepatīta testu (bez maksas) iespējams veikt HIV profilakses punktos visā Latvijā

Plašāka informācija:

Informatīvs materiāls "HIV un A, B ,C vīrushepatīti"

Informācija ārstniecības personām:

Slimību profilakses un kontroles centrs (turpmāk - Centrs) informē par neskaidras  etioloģijas akūtā hepatīta gadījumiem bērniem, kas tika reģistrēti 2022.gada martā - aprīlī Apvienotajā Karalistē, vēlāk arī citās pasaules valstīs.[1]

Pirmo reizi par nezināmas etioloģijas akūta hepatīta gadījumiem paziņoja Apvienotā Karaliste 2022. gada 5. aprīlī, kad Skotijā iepriekš veseliem bērniem, kas jaunāki par 10 gadiem tika novērots gadījumu skaita pieaugums. 2022. gada 12. aprīlī saņemta  informācija par 61 gadījumu Anglijā, Velsā un Ziemeļīrijā lielākā daļa no šiem gadījumiem ka konstatēta bērniem vecumā no 2 līdz 5 gadiem. 2022. gada 23. aprīlī Pasaules Veselības organizācija (turpmāk - PVO) ir publicējusi aktuālo informāciju par nezināmas izcelsmes akūta hepatīta gadījumiem vairākās pasaules valstīs.[2]  Līdz 2022.gada 21. aprīlim ziņots par vismaz 169 akūtas hepatīta gadījumiem no 11 valstīm PVO Eiropas reģionā un vienas valsts PVO Amerikas reģionā. Par gadījumiem ziņo Apvienota Karaliste (114), Spānija (13), Izraēla (12), Amerikas Savienotas Valstis (9), Dānija (6), Īrija (< 5), Nīderlanda (4), Itālija (4), Norvēģija (2), Francija (2), Rumānija (1) un Beļģija (1). Gadījumi tika reģistrēti bērniem vecumā no 1 mēneša līdz 16 gadiem. Septiņpadsmit bērniem (apmēram 10%) bijusi nepieciešama aknu transplantācija. Turklāt ir ziņots par vismaz vienu nāves gadījumu.

Gadījumu klīniskā aina liecināja par smagu akūtu hepatītu ar paaugstinātu aknu transamināžu līmeni (alanīnaminotransferāze (ALAT) vai aspartātaminotransferāze (ASAT)) virs 500 SV/l un daudzos gadījumos bija dzelte. Dažos gadījumos ziņots par kuņģa-zarnu trakta simptomiem iepriekšējo nedēļu laikā, tostarp sāpēm vēderā, caureju un vemšanu. Vairumā gadījumu nebija drudža. Epidemioloģiskā saikne starp ziņotajiem gadījumiem vai saistība ar ceļošanu pašlaik nav noskaidrota. Saikne ar Covid-19 vakcīnu netika identificēta, un detalizēta informācija, kas tika savākta, izmantojot anketu par gadījumiem par pārtiku, dzērieniem un personīgajiem ieradumiem, neļāva identificēt nevienu izplatītu iedarbību.

Bieži sastopamie vīrusi, kas var izraisīt hepatītu (A, B, C, D un E hepatīta vīrusi), nav konstatēti nevienā no gadījumiem. Vismaz 74 gadījumos ir konstatēts adenovīruss un, veicot molekulāro testēšanu, 18 gadījumos ir identificēts adenovīrusa 41.tips. SARS-CoV-2 tika identificēts 20 gadījumos no tiem, kas tika pārbaudīti. Turklāt 19 tika atklāti ar SARS-CoV-2 un adenovīrusa vienlaicīgu infekciju.

Apvienotajā Karalistē, kurā līdz šim ziņots par lielāko daļu saslimšanas gadījumu, nesen ir novērots ievērojams adenovīrusu infekciju pieaugums sabiedrībā (visbiežāk ir konstatēts fekāliju paraugos bērniem). Nīderlande arī ziņoja par vienlaikus pieaugošu adenovīrusa cirkulāciju sabiedrībā.

Epidemioloģiskās izmeklēšanas sākotnējās hipotēzes par gadījumu etioloģisko izcelsmi bija saistītas ar infekcijas etiologiju vai iespējamu toksisku iedarbību. Ņemot vērā epidemioloģiskos un klīniskos datus, tiek uzskatīts, ka, visticamāk, hepatītiem ir infekcijas etioloģija.

Pasaules Veselības organizācija ir izstrādājusis darba gadījuma definīciju ziņošanai par nezināmas izceslmes akūta hepatīta gadījumiem:

-      Apstiprināts gadījums: pašlaik nav

-      Aizdomīgs gadījums: persona vecumā līdz 16 gadiem, kas slimo ar akūtu hepatītu (A,B,C,D,E hepatīts nav apstiprināts *) ar seruma transamināžu (ASAT vai ALAT)  līmeni virs 500 SV/L, pēc 2021. gada 1. janvāra.

-      Epidemioloģiski saistīts gadījums: persona, kas slimo ar akūtu hepatītu (A,B,C,D,E hepatīts nav apstiprināts*) jebkurā vecumā un ir ciešā kontaktā ar apstiprinātu gadījumu, kopš 2021. gada 1. janvāra.

*Ja tiek gaidīti A,B,C,D,E hepatīta seroloģijas rezultāti, bet ir izpildīti citi kritēriji, par tiem var ziņot un tie tiks klasificēti kā “gaidošā klasifikācija”. Gadījumi, kuriem ir citi akūta hepatīta klīniskās izpausmes skaidrojumi, tiek atmesti.

Apvienotās Karalistes Veselības drošības aģentūra ir publicējusi vadlīnijas klīnicistiem, tostarp padomus laboratoriskai izmeklēšanai akūta hepatīta gadījumos bērniem, lai noskaidrotu hepatīta iespējamo etioloģiju.[3] 

 Epidemioloģiskā situācija Latvijā šobrīd neliecina par akūta hepatīta gadījumu skaita pieaugumu. 2022.gadā Centrs nav saņēmis steidzamos paziņojumus par akūta hepatīta gadījumiem bērniem.

Centrs  turpina sekot epidemioloģiskajai situācijai ārvalstīs un lūdz ziņot par katru akūta hepatīta gadījumu, lai laikus konstatētu un reaģētu uz sabiedrības veselības apdraudējumiem. Ludzam pievērst uzmanību uz norādēm, kas liecinātu par akūtu hepatītu bērniem līdz 16 gadu vecumam ar raksturīgām pazīmēm - dzelte, slikta dūša, vemšana, caureja, sāpes muskuļos, tumš urīns, citi hepatītam raksturīgie klīniskie simptomi vai paaugstinātas aknu transamināzes (ALAT, ASAT).

Par katru gadījumu vienas darba dienas laikā ziņot SPKC pa tālruni - 67271738 un nosūtīt aizpildīto 058/U veidlapu „Steidzamais paziņojums par infekcijas slimību, infekcijas slimības izraisītāja konstatēšanu, rezistentu mikroorganismu izdalīšanu un vakcinācijas izraisītu komplikāciju”. Slimnīcu klīnicistiem jābūt informētiem par iespējamiem jauniem akūta ne-A-E hepatīta gadījumiem bērniem līdz 16 gadu vecumam ar seruma transamināžu > 500 SV/L (ASAT vai ALAT).

Centra tīmekļa vietnē ir pieejama informācija par ziņošanas kārtību infekcijas slimību gadījumos.[4]

[1] https://www.ecdc.europa.eu/en/news-events/update-hepatitis-unknown-origin-children

[2] https://www.who.int/emergencies/disease-outbreak-news/item/multi-country-acute-severe-hepatitis-of-unknown-origin-in-children

[3] https://www.gov.uk/government/publications/hepatitis-increase-in-acute-cases-of-unknown-aetiology-in-children/increase-in-acute-hepatitis-cases-of-unknown-aetiology-in-children

[4] https://www.spkc.gov.lv/lv/infekcijas-slimibu-registracija

A hepatīts un tā profilakse

Hepatīts ir aknu iekaisums. Aknas ir lielākais dziedzeris, kas organismā nodrošina vairākas vitāli svarīgās funkcijas, kuras iekaisuma (hepatīta) rezultātā tiek traucētas. Hepatītam ir dažādi cēloņi, t.sk. vīrusi. A hepatīts (agrāk pazīstams kā Botkina slimība) ir akūta infekcijas aknu slimība, ko izraisa A hepatīta vīruss.

Infekcijas izplatīšanās veids

Infekcijas avots ir inficētā persona – slimnieks vai cilvēks, kuram infekcija norit bez simptomiem (slimības pazīmēm). Inficētā persona izdala A hepatīta vīrusu ar fekālijām. Ar inficētās personas rokām, ja tās nav rūpīgi nomazgātas pēc tualetes apmeklēšanas,  vīruss var  nonākt uz apkārtējiem priekšmetiem, pārtikas produktiem. Dzeramais ūdens var būt piesārņots ar notekūdeņiem vai ar fekālijām piesārņotajiem gruntsūdeņiem. Tāpat varbūt piesārņots peldvietu ūdens. A hepatīta vīruss ir izturīgs vidē, un lai inficētos ir nepieciešams niecīgs izraisītāja daudzums.

A hepatīts izplatās kā zarnu infekcija (fekāli orālais inficēšanās mehānisms). Tipiskie A hepatīta izplatīšanās ceļi ir šādi:

• no cilvēka uz cilvēku tieša kontakta ceļā un ar sadzīves priekšmetiem, kas piesārņoti ar slimnieka fekālijām pat acīm neredzamā daudzumā;
• dzerot ar A hepatīta vīrusu piesārņotu ūdeni vai lietojot uzturā produktus, kas piesārņoti ar A hepatīta vīrusu pagatavošanas, uzglabāšanas vai pasniegšanas laikā;
• dzimumakta laikā ar inficēto personu, īpaši praktizējot riskantas seksuālas aktivitātes, t.sk. kad ir iespējama inficēšanās fekāli orālā ceļā;
• peldoties ūdenskrātuvēs, kas piesārņotas ar notekūdeņiem un cilvēku fekālijām.

A hepatīta vīruss viegli izplatās, ja netiek ievērota personīgā higiēna. Ja tiek piesārņots ūdens vai pārtikas produkti, var izcelties slimības uzliesmojumi ar lielu saslimušo skaitu. Bieži grupveida saslimšanas gadījumi tiek novēroti ģimenēs un bērnu izglītības iestādēs (tādēļ A hepatīts dažreiz tiek saukts par „netīro roku slimību”).

Izplatība

A hepatīts izplatīts visā pasaulē, taču visbiežāk valstīs, kurās ir slikti higiēnas apstākļi un grūtības ar droša dzeramā ūdens apgādi. Tādēļ, plānojot ceļojumus, jāņem vērā infekcijas izplatība konkrētajā reģionā.

Ļoti augsts inficēšanās risks ir Āfrikā, Dienvidamerikā un Dienvidaustrumāzijā, augsts risks – Brazīlijas Amazones baseinā, Ķīnā un Latīņamerikā, vidējs – Dienvidu un Austrumeiropā, dažādos Vidējo Austrumu rajonos. Latvijā pēdējais A hepatīta uzliesmojums tika reģistrēts 2008.-2009. gadā un tas skāra vairāk nekā 5000 iedzīvotājus.

Slimības apraksts

No inficēšanās brīža līdz parādās pirmie slimības simptomi paiet vidēji no 15 līdz 50 dienām (vidēji 4 nedēļas). Slimības sākumā raksturīga pazemināta ēstgriba, savārgums, paaugstināta temperatūra, slikta dūša un biežāka vēdera izeja, pēc dažām dienām parādās dzelte un tumšs urīns. Bērniem infekcija biežāk norit vieglā formā vai bez izteiktiem simptomiem, pieaugušajiem slimība var noritēt smagākā formā, un tā ilgst vairākas nedēļas ar atveseļošanās periodu vairāku mēnešu garumā. Vidēji divām trešdaļām saslimušo A hepatīts noris bez dzeltes.

Svarīgi, ka jau otrajā inkubācijas perioda pusē (krietni pirms simptomu parādīšanos) A hepatīta vīruss izdalās ar slimnieka fekālijām. Tas nozīmē, ka cilvēks, pats jūtoties vesels, var izplatīt infekciju, ja neievēro personīgo higiēnu.

No epidemioloģiskā viedokļa A hepatīta bezsimptomu vai bezdzeltes forma ir bīstamākā, jo saslimusī persona, nezinot par savu infekciozitāti, bieži turpina izplatīt vīrusu, neierobežojot savas ikdienas aktivitātes.

Parasti A hepatīts norit vieglā formā, bet var izraisīt arī smagu aknu bojājumu. Ārstēšanas laikā jāievēro miers un diēta – jāizvairās no treknu, asu, ceptu un žāvētu produktu lietošanas uzturā; nedrīkst lietot alkoholu un narkotiskās vielas, kas ļoti negatīvi ietekmē aknu darbību un pasliktina slimības iznākuma prognozi.

 Akūts A hepatīts parasti neatstāj sekas, bet mēdz būt gadījumi, kad slimības laikā rodas komplikācijas un aknu darbības traucējumi. Atšķirībā no B un C hepatīta, A hepatīts „nepāriet” hroniskā formā.

Profilakse

Specifiskā profilakse

Visefektīvākais specifiskās A hepatīta profilakses līdzeklis ir vakcinācija. Lai izstrādātos ilgstoša imunitāte pret A hepatītu, nepieciešams saņemt divas vakcīnas devas ar intervālu 6 līdz 12 mēneši. Veicot vakcināciju, jāņem vērā, ka imunitāte izveidosies 2 – 4 nedēļu laikā pēc pirmās potes saņemšanas. Izmantojot kombinēto vakcīnu pret A un B hepatītu, var iegūt aizsardzību pret abām infekcijām, taču šajā gadījumā vakcinācijas kurss sastāv no trijām potēm.

Vakcinācija pret A hepatītu ieteicama tām A hepatītu nepārslimojušām personām, kuras:

• plāno ceļot uz vidēji vai izteikti endēmiskām valstīm (ieskaitot Āfriku, Vidusāziju, Dienvidameriku un Centrālo Ameriku), it īpaši, ja tajās plānots uzturēties ilgu laiku vai arī doties turp atkārtoti;
• plāno ceļot uz valstīm, kurās ir reģistrēts A hepatīta uzliesmojums (saslimstības pieaugums);
• praktizē riskantas seksuālas aktivitātes, t.sk. kad ir iespējama inficēšanās fekāli orālā ceļā;
• lieto narkotiskās vielas.

Vakcinācija pēc kontakta ar A hepatīta slimnieku

Saslimšanas novēršanas nolūkā vakcinācija pret A hepatītu ir ieteicama personām, kuras bija pakļautas inficēšanās riskam, ja ir iespējams to veikt divu nedēļu laikā pēc kontakta. Citu valstu pieredze liecina, ka vakcinācija ļauj veiksmīgi kontrolēt A hepatīta uzliesmojumus, t. sk. infekcijas skartajās iestādēs un apturēt infekcijas izplatīšanos. Tomēr jāņem vērā, ka Latvijā vakcinācija pret A hepatītu nav iekļauta vakcinācijas kalendārā un netiek apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem.

Nespecifiskā profilakse

Visiem cilvēkiem, kuri nav imūni pret A hepatītu (nav pārslimojuši A hepatītu un /vai nav tikuši vakcinēti), īpaši jāuzmanās no iespējami piesārņotas pārtikas un nedroša ūdens lietošanas, peldēšanās nezināmās ūdenskrātuvēs, bet it īpaši jāievēro roku higiēna, telpu, koplietošanas priekšmetu, darba virsmu mazgāšana un nepieciešamības gadījumos dezinfekcija.

Roku higiēna

Roku higiēnas ievērošana ir ļoti svarīgs pasākums vairāku infekcijas slimību, it īpaši akūtu zarnu infekciju profilaksei. No tā, cik kvalitatīvi un bieži tiek mazgātas rokas, ir atkarīga gan paša, gan citu cilvēku inficēšanās novēršana. Kaut gan roku higiēna ir ļoti efektīvs A hepatīta profilakses paņēmiens, tomēr jāatceras, ka tā ir nespecifiska infekcijas profilakse, kas nedod 100% efektu, jo nav iespējams panākt, ka rokas vienmēr ir tīras.

Mazgājot rokas, svarīgākais nav mazgāšanas reižu skaits, bet mazgāt rokas brīžos, kad tas ir sevišķi svarīgi:

• pēc tualetes apmeklēšanas;
• pēc sabiedrisko vietu apmeklēšanas, t. sk., vienmēr atgriežoties mājās, atnākot uz bērnudārzu, skolu, darba vietu;
• pirms ēšanas un dzeršanas;
• pirms ēdiena gatavošanas un pasniegšanas;
• pirms zāļu lietošanas, dekoratīvās kosmētikas uzlikšanas, rīcības ar kontaktlēcām;
• kad rokas ir acīmredzami netīras;
• ja konkrētā situācijā rodas šaubas par roku tīrību;
• pēc kontakta ar slimnieku;
• pēc kontakta ar slimnieka aprūpes priekšmetiem, rotaļlietām un citiem priekšmetiem, ar kuriem slimniekam ir kontakts.

Kā pareizi mazgāt rokas?

• Pirms roku mazgāšanas jāpārliecinās, vai pie roku mazgātnes ir visi nepieciešamie piederumi roku mazgāšanai.
• Saslapina rokas un apakšdelmus zem tekoša ūdens strūklas.
• Pārklāj rokas ar ziepēm (ieteicams izmantot šķidrās ziepes no slēgta trauka, jo uz cieto ziepju virsmām un ziepju traukos var saglabāties dažādi mikroorganismi no iepriekšējiem lietotājiem).
• Ziepes rokās saputo.
• Vismaz 10 sekundes enerģiski ieziepē roku virsmas, jo mazgāšanas līdzekļa efektivitāte ir atkarīga arī no tā iedarbības laika.
• Kārtīgi no visām pusēm berž pirkstus, pirkstu starpas un plaukstas (nedrīkst aizmirst noberzt plaukstu virspuses), kā arī iztīra nagus. Šajā laikā rokas nevajag turēt zem ūdens strūklas. Jāatceras, ka pēc paviršas mazgāšanas uz rokām paliek vietas, kur var saglabāties infekcijas slimību izraisītāji.
• Vismaz 10 sekundes rokas noskalo zem tekoša ūdens strūklas.
• Roku mazgāšanas laikā jāizvairītās no ūdens šļakstīšanās vai pieskaršanās izlietnei.
• Rokas nosusina. Ieteicams lietot vienreizlietojamos papīra dvieļus. Koplietojamie auduma dvieļi nav ieteicami, jo nav zināms, cik rūpīgi un efektīvi nomazgāja rokas cilvēki, kuri lietoja dvieli pirms Jums.
• Ja nav iespējams lietot vienreizlietojamos papīra dvieļus un šķidrās ziepes, slimniekam vēlams lietot atsevišķas ziepes un dvieli.
• Ar roku regulējamu ūdens krānu aizgriež ar papīra dvieļa palīdzību. Uz ūdens krāna rokturiem var atrasties infekcijas slimību izraisītāji, jo tiem pieskaras arī pirms roku mazgāšanas.
• Papīra dvieli met atkritumu tvertnē, nepieskaroties papīrgrozam ar rokām.
• Ja uz vietas nav roku mazgāšanas aprīkojuma, ir pārtraukta ūdens padeve vai nav pieejams dzeramā ūdens kvalitātes kritērijiem atbilstošs ūdens, var veikt roku dezinfekciju bez mazgāšanas, lietojot ātras un noturīgas darbības roku dezinfekcijas līdzekli. Roku dezinfekciju bez mazgāšanas var veikt tikai tad, ja rokas nav acīmredzami netīras.

Lai veicinātu pareizas roku higiēnas ievērošanas iespēju, jānodrošina tualetēs šķidrās ziepes roku mazgāšanai un vienreizlietojamos dvieļus roku nosusināšanai, kā arī atkritumu tvertnes, kuru atvēršanai nav nepieciešama pieskaršanās ar roku. Bērnu izglītības iestādes, slimnīcas un sociālās aprūpes iestādes vēlams nodrošināt ar informatīvajiem materiāliem (piem., plakātiem, bukletiem u.c),  kuros attēlota pareiza roku mazgāšanas procedūra. 

Bērnu izglītošana ir svarīgs A hepatīta un citu slimību profilakses veids!

Vecākiem, audzinātājiem un skolotājiem ieteicams izglītot bērnus par personīgās higiēnas jautājumiem, kas uzskatāmi par A hepatīta un citu infekcijas slimību nespecifisku profilaksi:

• pārliecināties, ka bērni pareizi un rūpīgi mazgā rokas;
• ja rokas nav mazgātas, izvairīties no pieskaršanās acīm, degunam un mutei;
• iemācīt bērniem neēst pārtikas produktus, iepriekš nenomazgājot rokas, kā arī nebāzt mutē rotaļlietas, pirkstus, zīmuļus un citus priekšmetus, jo uz tiem var būt infekcijas izraisītāji;
• nelietot kopīgus traukus - glāzes, karotes u.c.;
• lietot uzturā tikai drošu dzeramo ūdeni;
• nedzert ūdeni no krāna, jo krāna virsma var būt piesarņota;
• nelietot uzturā nemazgātus augļus, ogas un dārzeņus;
• nepeldēties ūdenskrātuvēs, kas nav šim mērķim paredzētas vai, ja rodas šaubas par ūdens kvalitāti.
• peldēšanās laikā nenorīt ūdeni un nemērcēt seju.

Ieteikumi A hepatīta profilaksei izglītības iestādēs

Izglītības iestāžu administrācijai būtu jānodrošina bērniem atbilstoši apstākļi personīgas higiēnas ievērošanai, kā arī jāveicina šādi pasākumi:

• pastāvīgi uzturēt darba kārtībā sanitāri tehniskās ierīces;

• nodrošināt iespēju ievērot personīgo higiēnu, t.sk. nodrošināt tualetes telpas ar šķidrajām ziepēm roku mazgāšanai un atbilstošiem roku nosusināšanas līdzekļiem (koplietošanas auduma dvieļi var veicināt infekcijas slimību izplatīšanos), izvietot informatīvus plakātus par pareizu roku mazgāšanas procedūru;

• izglītības iestādēs, kur ir peldbaseini, īpašu uzmanību veltīt peldbaseinu uzturēšanai un kopšanai atbilstoši higiēnas prasībām;
• nodrošināt bērnus ar drošu dzeramo ūdeni un nepieļaut, ka bērni dzer no krāniem, lieto kopējus traukus;
• rūpīgi sekot, lai bērni mazgā rokas, palīdzēt to darīt maziem bērniem, kuri vēl neprot mazgāt rokas;
• veikt telpu un koplietošans priekšmetu regulāru mitro uzkopšanu, ja nepieciešams (piem., piesārņojums ar fekālijām), izmantojot dezinfekcijas līdzekļus;
• informēt bērnus un bērnu vecākus par A hepatīta profilaksi.

Ieteikumi A hepatīta profilaksei izglītības, sociālās arpūpes, ārstniecības iestādēs strādājošiem un pārtikas apritē iesaistītājiem darbiniekiem

Darbiniekiem nepieciešams vienmēr rūpīgi ievērot pareizu roku mazgāšanas procedūru un atcerēties, ka:

• nedrīkst apmeklēt darbu, ja ir novērojami infekcijas slimības simptomi (caureja, vemšana, dzelte, paaugstināta ķermeņa temperatūra u.c.) un nekavējoties informēt par to darba dēvēju;
• nedrīkst uzsākt darbu pēc slimības, kamēr nav saņemts ārsta atzinums par izveseļošanos;
• pēc kontakta ar A hepatīta slimnieku nepieciešama obligāta medicīniskā novērošana pie ģimenes ārsta.

Ieteikumi A hepatīta profilaksei pārtikas sagatavošanas un pasniegšanas laikā

• pirms ēdiena gatavošanas vai pasniegšanas vienmēr nomazgājiet rokas;

• vienmēr rūpīgi nomazgājiet svaigus dārzeņus, ogas, augļus un zaļumus;
• neļaujiet pagatavotam ēdienam saskarties ar jēliem pārtikas produktiem un netīriem iepakojuma materiāliem un priekšmetiem;
• gatavo un jēlo produktu pārstrādei lietojiet atsevišķus traukus, nažus un dēlīšus;
• neiesaistieties ēdiena gatavošanā vai pasniegšanā, ja jums ir infekcijas slimības pazīmes, t.sk. ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, caureja, vemšana, stipras iesnas, klepus, strutainas brūces uz rokām vai dzelte.
• sargājiet pārtikas produktus no kukaiņu, grauzēju un citu dzīvnieku piekļūšanas.

Telpu, priekšmetu tīrīšana un dezinfekcija

Telpu un priekšmetu mazgāšana un tīrīšana veicama rūpīgi, pievēršot uzmanību klozetpodiem, ūdensvadu krāniem, koplietošanas priekšmetiem, traukiem, rotaļlietām, durvju rokturiem, margām, datoru tastatūrai, planšetdatoriem un mobilajiem tālruņiem.

Saslimšanas gadījumā

A hepatīta simptomu parādīšanās gadījumā nekavējoties jāmeklē ārsta palīdzība. Runājot ar ārstu vai epidemiologu, jāsniedz pēc iespējas precīzāka informācija par saslimšanas iespējamiem cēloņiem, jo sniegtā informācija var palīdzēt organizēt nepieciešamos pasākumus, lai pasargātu no saslimšanas citus cilvēkus!

Ja ģimenē ir A hepatīta slimnieks

Parasti slimnieks izdala A hepatīta vīrusu ar fekālijām jau divas nedēļas pirms slimības simptomu parādīšanās un turpinās vēl dažas dienas pēc dzeltes parādīšanās. Ja rokas nav rūpīgi nomazgātas pēc tualetes apmeklēšanas, vīruss var nonākt uz apkārtējiem priekšmetiem un pārtikas produktiem, un rādīt inficēšanās risku citiem ģimenes locekļiem. A hepatīta vīruss ir izturīgs un ilgi saglabājas ārējā vidē, tāpēc, lai nepieļautu tālāku infekcijas izplatīšanos ģimenē, ir svarīgi ievērot piesardzības pasākumus:

•  regulāri dezinficēt priekšmetus, kas nonāk saskarē ar slimnieka fēcēm (izkārnījumiem), urīnu u.c.;
• regulāri veikt telpu mitro uzkopšanu, koplietošanas ierīču (piem., klozetpodi, ūdens krāni) un priekšmetu (piem., durvju rokturi, datoru tastatūras, tālvadības pulti) tīrīšanu, lietojot sadzīves dezinfekcijas līdzekļus;
• slimniekam iedalīt atsevišķus traukus, higiēnas priekšmetus, rotaļlietas u.c., veikt to dezinfekciju un mazgāšanu;
• visiem ģimenes locekļiem stingri ievērot roku higiēnu (skatīt sadaļu “Roku higiēna”);
• ja ģimenē ir bērni, pārliecināties, ka viņi pareizi un rūpīgi mazgā rokas;
• sekot, lai bērni neēstu pārtikas produktus, iepriekš nenomazgājot rokas, kā arī nebāztu mutē rotaļlietas, pirkstus, zīmuļus un citus priekšmetus, jo uz tiem var būt infekcijas izraisītāji;
• bez īpašas vajadzības neuzņemt viesus, nerīkot saviesīgus pasākumus ar cienasta pasniegšanu.

Paaugstinātas piesardzības pasākumus ir nepieciešamas ievērot piecas nedēļās (35 dienas) kopš A hepatīta slimnieka hospitalizācijas vai sešas nedēļas (42 dienas) no dzeltes paradīšanās, ja slimnieks ārstējas mājās. Jāatceras, ka ģimenē varētu būt arī citi ar A hepatīta vīrusa inficēti cilvēki, kuriem infekcija norit bez slimības simptomiem, bet viņi arī var izdalīt vīrusu.

Papildu informācija par A hepatītu un tā profilaksi ir pieejama SPKC mājaslapā:

• A hepatīta profilakse ceļotājiem: https://www.spkc.gov.lv/lv/jaunums/hepatita-profilakse-celotajiem

• Ieteikumi pirmsskolas izglītības iestādēm, ja reģistrēts A hepatīta gadījums: https://www.spkc.gov.lv/lv/profesionali/ieteikumi-skolam-un-bernudarzi/get/nid/12
• Ieteikumi skolām, ja reģistrēts A hepatīta gadījums: https://www.spkc.gov.lv/lv/profesionali/ieteikumi-skolam-un-bernudarzi/get/nid/13
• Informācija un ieteikumi darba devējiem par A hepatīta profilaksi: https://www.spkc.gov.lv/lv/profesionali/ieteikumi-darba-devejiem
• Informācija ārstniecības personām par A hepatītu: https://www.spkc.gov.lv/lv/profesionali/infekcijas-slimibas1/arstniecibas-personam

Informācija ārstniecības personām:

• Vēstule par A hepatīta epidemioloģisko situāciju (02.02.2024.)

• Vēstule stacionārām ārstniecības iestādēm par A hepatītu (24.10.2017)
• Vēstule ģimenes ārstu asociācijām un Nacionālajam veselības dienestam (24.10.2017)
• Vēstule profesionālajām ārstu asociācijām (24.10.2017)

Kas ir hepatīts?

Hepatīts ir aknu iekaisums. Aknas ir ļoti svarīgs orgāns cilvēka organismā, kas piedalās gremošanas procesā, attīra asinis un cīnās ar infekcijām. Aknu iekaisumu var izraisīt pārmērīga alkohola lietošana, toksīni, atsevišķi medikamenti vai arī dažas slimības (ģenētiskas, vielmaiņu vai autoimūnās saslimšanas, aptaukošanās). Tomēr visbiežāk hepatītu izraisa vīrusi. Izplatītākie no tiem ir A, B un C hepatīta vīrusi.

Kā var inficēties ar B hepatītu?

B hepatīts izplatās, kontaktējoties ar inficēta cilvēka ķermeņa šķidrumiem. Biežāk inficēšanās notiek kontaktējoties ar asinīm, taču arī sperma, siekalas, vaginālais sekrēts un citi cilvēka bioloģiskie šķidrumi var saturēt B hepatīta vīrusu, līdz ar to potenciāli bīstami. Izraisītājs nonāk vesela cilvēka organismā caur bojātu ādu vai gļotādu. Izplatītākie inficēšanās veidi:

• Seksuālais kontakts ar inficētu personu, ja netiek lietots prezervatīvs;
• Narkotisko vielu lietošana, ja tiek izmantoti kopīgi injicēšanās piederumi (šļirces, adatas) vai citi narkotiku gatavošanas vai lietošanas priekšmeti, kas piesārņoti ar inficētas personas asinīm;
• Ārstniecības manipulācijas, ja netiek nodrošināti infekciju kontroles pasākumi, piemēram, atbilstoša instrumentu apstrāde, roku un virsmu dezinfekcija, medicīnisko cimdu maiņa, kad ir kontakts ar asinīm;
• Dzemdību laikā jaundzimušais var inficēties no inficētas mātes;
• Sadzīvē lietojot inficētas personas higiēnas piederumus (skuvekļi, zobu birstes u.c.), kas var traumēt ādu vai gļotādu;
• Veicot skaistumkopšanas procedūras (pīrsingu, tetovēšanu, manikīru, pedikīru), ja netiek ievērotas darba piederumu lietošanas un apstrādes prasības;

• Traumas, nelaimes gadījumi, piemēram, saduršanās ar asins piesārņotiem asiem priekšmetiem;
• Inficēšanās asins pārliešanas rezultātā pašreiz nav aktuāls B hepatīta izplatīšanās veids, jo Latvijā un vairākās citās valstīs tiek nodrošināti nepieciešamie pasākumi, lai pārbaudītu donoru asinis. Tomēr inficēšanās var notikt mazattīstītajā valstī, kur nav nodrošināta pienācīga donoru asins kontrole, piemēram, ja tūristam ir noticis nelaimes gadījums un tiek sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība ar asins pārliešanu.

Izkārnījumi, deguna izdalījumi, siekalas, krēpas, sviedri, asaras, urīns un atvemtās masas netiek uzskatītas par būtiski infekcioziem, ja vien tie nesatur asinis. Inficēšanās risks ar B hepatīta vīrusu, kontaktējoties ar šiem izdalījumiem, ir ļoti zems. B hepatīts neizplatās klepojot, šķaudot, barojot bērnu ar krūti, caur apskāvieniem vai sarokojoties. Kaut gan vīruss atrodams siekalās, ir ļoti maza varbūtība, ka cilvēks var inficēties no hroniska B hepatīta slimnieka siekalām, piemērām, lietojot kopīgus traukus. Šis vīruss neizplatās arī ar pārtiku vai dzeramo ūdeni.

Personas ar bezsimptomu B hepatīta infekciju arī var izplatīt vīrusu, līdzīgi kā pacienti ar akūtu vai hronisku B hepatītu, kuriem ir slimības pazīmes.

Kā konstatē, ka cilvēkam ir B hepatīts?

Apstiprināt B hepatītu ir iespējams, veicot asins izmeklēšanu. Ar dažādiem laboratorijas testiem var noteikt: vai cilvēks nekad nav bijis inficēts, ir bijis inficēts un ir atbrīvojies no vīrusa vai arī ir inficēts šobrīd.

B hepatīta eksprestestu bez maksas un anonīmi iespējams veikt HIV profilakses punktos visā Latvijā, sev tuvāko HIV profilakses punktu meklē www.spkc.gov.lv sadaļā „HIV profilakse”. Arī visi donori tiek izmeklēti uz B un C hepatītu asins nodošanas laikā.

Kam ir ieteicama izmeklēšana uz B hepatītu?

Valsts apmaksāta laboratoriskā pārbaude uz B hepatītu tiek veikta visiem asins un citu bioloģisko materiālu donoriem, visām grūtniecēm, hemodiālizes pacientiem, personām, kuras bija kontaktā ar B hepatīta slimnieku (seksuāls kontakts, ilgstošs sadzīves kontakts u.c.), kā arī pacientiem, par kuriem ārstam ir aizdomas par saslimšanu ar B hepatītu.

Ņemot vērā infekcijas riska faktorus, testēšana uz B hepatītu ir ieteicama:

• seksuāli transmisīvu slimību (gonoreja, sifiliss), HIV infekcijas, C hepatīta pacientiem;
• injicējamo narkotiku lietotājiem;
• seksuālās uzvedības riska personām (bieža seksuālo partneru maiņa, seksuālo pakalpojumu sniegšana vai saņemšana);
• vīriešiem, kam ir sekss ar vīriešiem;

• ja ir bijusi asins pārliešana pirms 1970. gada;
• slimniekiem, kuri bieži saņem injekcijas (piemērām, cukura diabēta slimnieki, imūnsupresivās, ķīmijterapijas vai hemodialīzes pacienti).

Kā ārstē B hepatītu?

Akūta B hepatīta gadījumā rekomendē atpūtu, atbilstošu diētu, šķidrumu lietošanu un ārsta uzraudzību. Smagākos gadījumos nepieciešama ārstēšana slimnīcā. B hepatītu iespējams izārstēt divu mēnešu laikā. Nepilnīgas izārstēšanas rezultātā, t. sk., kad B hepatīts sākotnēji noritēja viegli un nebija diagnosticēts, infekcija var attīstīties hroniskā formā. Hroniska B hepatīta gadījumā regulāri jānovērtē aknu audu bojājuma pakāpe. Hroniska B hepatīta gadījumā valsts kompensējamo zāļu sarakstā ambulatorai ārstēšanai ir iekļautas noteiktas zāles ar 100% kompensācijas apmēru.

Vai ir iespējams novērst inficēšanos ar B hepatītu?

Jā. Pret B hepatītu ir pieejama efektīva un droša vakcīna, un vakcinācija ir labākais un visefektīvākais aizsardzības veids. Vakcinācija nodrošina aizsardzību pret B hepatītu visa mūža garumā. Vakcinācijas kurs ietver trīs potes, kuras pēc standarta shēmas jāsaņem 6 mēnešu laikā. Iespējama vakcinācija arī pēc paātrinātās shēmas, piemērām, ceļotājiem, lai ātrāk sasniegtu nepieciešamu aizsardzību pirms ceļojuma.

1997. gadā Latvijā tika uzsākta jaundzimušo vakcinācija pret B hepatītu, kas ievērojami samazināja inficēšanos bērnu un jauniešu vidū. Bērni tiek vakcinēti imunizācijas kalendāra ietvaros, ko apmaksā valsts. Vakcinācija ir obligāta medicīnas darbiniekiem un citu profesiju pārstāvjiem, kuri savā darbā bieži saskaras ar cilvēku asinīm.

Vakcinēties pret B hepatītu būtu ieteicams arī šādām iedzīvotāju grupām:

• personām, kurām ir ilgstošs seksuāls vai tuvs sadzīves kontakts ar B hepatīta inficētu personu;
• augsta riska seksuālās uzvedības personām (bieži maina seksuālos partnerus, sniedz vai izmanto seksuālos pakalpojumus);
• injicējamo narkotiku lietotājiem;
• vīriešiem, kuriem ir sekss ar vīriešiem;
• ceļotājiem, kuri plāno ilgu laiku uzturēties mazattīstītajās valstīs;
• cilvēkiem, kuri atrodas ieslodzījumā;
• ar C hepatītu inficētām personām;
• HIV inficētām personām;
• hemodialīžu pacientiem;
• ilgstošas uzturēšanās speciālo iestāžu iemītniekiem un darbiniekiem (psihoneiroloģiskās aprūpes, sociālo dienestu u. c.).

Minētām riskā grupām vakcinācija pret B hepatītu nav apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem.

Lai vakcinētos, dodieties pie sava ģimenes ārsta vai uz tuvāko vakcinācijas iestādi, līdzi ņemot potēšanas pasi!

Citi profilakses pasākumi.

B hepatīta profilakses pasākumi: ievērot drošu seksu, izvairīties no tetovēšanas, pīrsinga, manikīra, pedikīra pakalpojumu saņemšanas neoficiālajās šo pakalpojumu sniegšanas vietās, t. sk. ceļojuma laikā eksotiskajās valstīs, nepieskarties bez aizsargcimdiem ar asinīm aptraipītiem priekšmetiem, t. sk. sadzīves un higiēnas priekšmetiem, injicējamo narkotisko vielu lietotājiem neizmantot lietotas adatas, šļirces un citus piederumus.

Kā rīkoties, ja ir aizdomas par saslimšanu ar B hepatītu?

Jāvēršas pie sava ģimenes ārsta. Nepieciešamības gadījumā, ģimenes ārsts var ieteikt konsultēties ar aknu slimību speciālistu (hepatologu vai infektologu), kurš noteiks plašākus izmeklējumus aknu bojājumu līmeņa noteikšanai un turpmākai ārstēšanai.

Ja ārsta padoms nepieciešams ārpus Tava ģimenes ārsta darba laika, zvani uz Ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni – 66016001! Tālruņa darba laiks: darba dienās no plkst.17.00 līdz 8.00, bet brīvdienās un svētku dienās – visu diennakti.

Plašāku informāciju par infekcijas slimībām, vakcināciju un profilaksi meklē www.spkc.gov.lv, kā arī pie sava ģimenes ārsta.

Hepatīta testu (bez maksas) iespējams veikt HIV profilakses punktos visā Latvijā

Vīrushepatīts C, līdzīgi B hepatītam, izplatās ar inficētu asiņu starpniecību. Injekcijas un citas manipulācijas ar ādas vai gļotādas bojājumu tiek uzskatītas par visizplatītāko pārneses veidu, retāk – seksuālās transmisijas un vertikālās transmisijas ceļš. C hepatīts ir ļoti izplatīta infekcija injicējamo narkotiku lietotāju un ar tiem saistīto personu vidē.

Diagnostika

Slimību diagnosticē, veicot speciālas asins laboratoriskās pārbaudes, ja ir epidemioloģisks vai klīnisks iemesls – veiktas medicīniskas vai citas manipulācijas, narkotiku lietošana, gadījuma dzimumsakari (nelietojot prezervatīvu), nespecifiskas slimības pazīmes, piemēram, darba spēju samazināšanās, slikta dūša, sāpes vēderā, vemšana, bezmiegs, ādas nieze, tumšs urīns, gaiši izkārnījumi, dzelte vai citas veselības problēmas.

Ārstēšana

Diemžēl nav specifiskas profilakses (vakcīnas) pret C hepatītu, toties cilvēkiem ar šo vīrusslimību ir svarīgi vakcinēties gan pret A hepatītu, gan B hepatītu, lai novērstu citas hepatīta infekcijas pievienošanos un attālinātu nopietnu aknu slimību attīstību (ciroze, vēzis).

Līdz pat 85% gadījumu C hepatīts norit hroniskā formā. Hroniska C hepatīta gadījumā ārsts nozīmēs specifisku ārstēšanu ar iedarbīgiem pretvīrusu preparātiem. Šobrīd ir pieejama valsts apmaksāta C hepatīta ārstēšana ar tiešās iedarbības pretvīrusa zālēm, kuras atbrīvo no vīrusa vairāk nekā 96% gadījumu. Efektīvai ārstēšanai nepieciešama pacienta līdzestība (pacients stingi ievēro ārsta norādījumus attiecībā uz pareizu zāļu lietošanu, ārsta apmeklēšanu utml.). Ārstēšanas ilgums parasti ilgst vidēji 12 nedēļas. Atsevišķos gadījumos ārstēšana var būt ilgāka.

Kā izvairīties no inficēšanās?

Ņemot vērā, ka nav izstrādāta vakcīna pret vīrsuhepatītu C, ieteicams vakcinēties gan pret A hepatītu, gan B hepatītu, jo tas palīdz novērst citas hepatīta infekcijas pievienošanos un samazina iespēju saslimt ar aknu cirozi vai pat aknu vēzi.

Papildu aizsardzību nepieciešams ievērot, nodarbojoties ar seksu, lietojot kopīgus medicīnas un kosmetoloģijas rīkus.

Ja cilvēkam radušās veselības problēmas, kas liek domāt par saslimšanu ar kādu no hepatītu veidiem, ieteicams konsultēties pie ģimenes ārsta un veikt hepatīta testu.

Hepatīta testu (bez maksas) iespējams veikt HIV profilakses punktos visā Latvijā

E hepatīts un tā profilakse

E hepatīts ir akūta infekcijas aknu slimība, ko izraisa E hepatīta vīruss. E hepatīta vīrusam ir četri genotipi: 1. un 2. genotipi konstatēti tikai cilvēkiem, bet 3. un 4. tipi cirkulē dzīvnieku (piem. cūkas, meža cūkas, brieži) vidū un var izraisīt inficēšanos cilvēkiem.

Ar E hepatītu galvenokārt slimo jaunie cilvēki 15-40 gadu vecumā.

Infekcijas izplatīšanās veids

Infekcija izplatās fekāli orālā ceļā. Inficēšanās notiek:

- dzerot ūdeni, kas ir piesārņots ar E hepatīta vīrusu;

- lietojot uzturā nepietiekami termiski apstrādātus dzīvnieku valsts produktus (gaļu un gaļas produktus, aknu produktus) vai ar ēdienu, kas pagatavots no šiem termiski neapstrādātajiem produktiem;

- mazgājot augļus un dārzeņus ar ūdeni, kas kontaminēts ar E hepatīta vīrusu;

- vertikālā ceļā auglim caur placentu no ar E hepatītu inficētas mātes.

Inficēšanās asins pārliešanas rezultātā pašreiz nav aktuāls E hepatīta izplatīšanās veids, jo Latvijā un vairākās citās valstīs tiek nodrošināti nepieciešamie pasākumi, lai pārbaudītu donoru asinis. Tomēr inficēšanās var notikt mazattīstītajās valstīs, kur nav nodrošināta pienācīga donoru asins kontrole.

Izplatība

E hepatīts izplatīts visā pasaulē, taču visbiežāk valstīs, kurās ir slikti higiēnas apstākļi un kur nav nodrošināta kvalitatīva dzeramā ūdens apgāde. Ļoti augsts inficēšanās risks ir Āzijā un Āfrikā. Atsevišķi saslimšanas gadījumi reģistrēti arī Eiropas valstīs, tai skaitā Latvijā, bet tie galvenokārt saistīti ar personām, kas apmeklējušas endēmiskos apvidus. Tādēļ, plānojot ceļojumus, jāņem vērā infekcijas izplatība konkrētajā reģionā.

Slimības apraksts

No inficēšanās brīža līdz parādās pirmie slimības simptomi paiet vidēji no 2 līdz 10 nedēļām (vidēji 5-6 nedēļas). Slimības sākumā raksturīga paaugstināta temperatūra, pazemināta ēstgriba, caureja un vemšana, izsitumi, nieze, locītavu sāpes. Pēc dažām dienām parādās dzelte un tumšs urīns. E hepatīta vīruss izdalās no slimnieka ar fekālijām jau pirms simptomu parādīšanās un vēl  3-4 nedēļas. Bērniem infekcija biežāk norit vieglā formā vai bez izteiktiem simptomiem. Pārslimojot E hepatītu, veidojas imunitāte. Infekcijai nav hroniskas formas un E hepatīta vīrusa “nēsāšana” nav konstatēta. Atveseļošanās periods nereti ieilgst no 1-2 mēnešiem līdz pat sešiem mēnešiem.

Atsevišķām cilvēku grupām ir lielāks risks saslimst ar E hepatītu:

- imūnsupresētiem cilvēkiem;

- cilvēkiem ar jau esošiem aknu bojājumiem;

 - grūtniecēm.

Ar E hepatītu inficētām sievietēm grūtniecība nereti pārtraucas spontāni. Pēc Pasaules veselības organizācijas datiem pēdējā grūtniecības trimestrī 20-25% gadījumu ir iespējama augļa letalitāte. Inficētām sievietēm apmēram 50% gadījumu dzīvi piedzimušais bērns aiziet bojā pirmajā dzīves mēnesī.

Profilakse

Nav specifiskas profilakses (vakcīnas) pret E hepatītu.

Nespecifiskā profilakse

- nedzert nezināmas izcelsmes ūdeni;

- kārtīgi izcept vai izvārīt gaļu un gaļas produktus;

- kārtīgi mazgāt zem tekoša dzeramā ūdens dārzeņus un augļus, īpaši tos, kas netiks pirms ēšanas termiski apstrādāti;

- virtuvē gatavotos un jēlos produktus glabāt un gatavot atsevišķi. Gatavo un jēlo produktu griešanai lietot atsevišķus nažus un dēlīšus. Vienmēr rūpīgi mazgāt ar mazgāšanas līdzekļiem rokas, virtuves traukus un darba virsmas pēc saskares ar jēliem produktiem;

- ceļotājiem dodoties uz E hepatīta endēmiskajiem rajoniem, jāizvairās dzert ūdeni, kura kvalitāte ir apšaubāma, nav ieteicams lietot uzturā nevārītus vēžveidīgos un termiski neapstrādātus augļus un dārzeņus.

Hlamidioze ir baktēriju izraisīta dzimumorgānu slimība, ar ko inficējas dzimumkontakta ceļā. Pirmās sūdzības var parādīties 1 - 3 nedēļu laikā pēc inficēšanās, tomēr vairumā gadījumu slimība norit bez sūdzībām.

Sievietēm var būt arī ilgstošas, sāpīgas vai neregulāras menstruācijas, sāpes vēdera lejas daļā vai krustos un bezkrāsaini izdalījumi no dzimumorgāniem.

Vīriešiem var būt dedzinoša sajūta urinējot un strutaini vai gļotaini izdalījumi no urīnizvadkanāla, bet parasti nekādu sūdzību nav.

Ja inficēšanās notikusi orālā seksa rezultātā, parādās sāpes kaklā un izdalījumi aizdegunē. Anālai hlamīdiju infekcijai raksturīgs sāpīgums taisnās zarnas apvidū un gļotaini, strutaini izdalījumi no anālās atveres. Infekcijai iekļūstot acu gļotādā, attīstās konjunktivīts.

Infekcija ir grūti izārstējama. Tā ir izārstējama, ja pareizi un savlaicīgi noteikta diagnoze un ārstējas visi seksa partneri.

Informācija par HIV infekciju

Slimības apraksts

Holēra ir akūta zarnu infekcija, ko izraisa baktērija Vibrio cholerae, kam piemīt spēja izplatīties pandēmiski. Holēras inkubācijas perioda ilgums variē no dažām stundām līdz 7 diennaktīm. Cilvēki var saslimt, lietojot pārtiku vai ūdeni, kas piesārņots ar holēras baktērijām.

Izraisītāji

Epidēmisko holēru izraisa Vibrionaceae dzimtas baktērija Vibrio cholerae, kas pieder serogrupām O1 (Vibrio clasica, izplatīts Bangladešā, un Vibrio El-Tor, izplatīts Āzijā, Āfrikā, Dienvidamerikā) un O139. Epidēmijas izraisa tikai tie vibrioni, kas producē holēras enterotoksīnu. Citām serogrupām, kā arī citām sugām piederošie vibrioni nav patogēni vai var izraisīt tikai diareju, kā arī brūču sastrutojumu.

Profilakses pasākumi

Lai samazinātu inficēšanās risku:

• Izvairieties no peldēšanās, ja jums ir atklātas brūces.
• Pēc peldēšanās rūpīgi nomazgājiet brūces ar tīru ūdeni un ziepēm.
• Konsultējieties ar ārstu, ja pēc peldēšanās parādās infekcijas simptomi.

Simptomi

Infekcija bieži ir viegla vai bez simptomiem, bet dažkārt var būt smaga un dzīvībai bīstama. Cilvēkiem ar smagu holēru var attīstīties smaga dehidratācija, kas var izraisīt nieru mazspēju.

Holēras klīniskās izpausmes ir drudzis, vemšana, muskuļu krampji, diareja, smaga ūdeņaina caureja, asinsrites kolapss. Ja to neārstē, 25–50% smagu holēras gadījumu var būt letāli.

Infekcijas avots

Infekcijas avots ir slims cilvēks vai vibrionu nēsātājs (pārslimojušie var kādu laiku izdalīt holeras vibrionu ārējā vidē vai arī kļūt par ilgstošiem nēsātājiem). Ierosinātājs izdalās no cilvēka organisma ar izkārnījumiem. Inficēšanās notiek, ierosinātajam nokļūstot gremošanas traktā ar inficētu ūdeni un pārtikas produktiem.

Izplatība

Mūsdienās desmitiem tūkstoši holēras gadījumu ik gadu tiek reģistrēti Āfrikā, Āzijā un Dienvidamerikā, atsevišķi gadījumi arī Eiropā. To izcelsme tropiskās valstīs (Āfrikā u.c.) bieži saistīta ar spēcīgu lietusgāžu radītajiem plūdiem.

Profilakse

Viens no svarīgākajiem pasākumiem ir personīgās higiēnas ievērošana. Regulāra roku mazgāšana, dezinfekcija. Ceļojumos lietot dzeramo ūdeni pudelēs. Valstīs ar inficēšanās risku uzturā nedrīkst lietot nevārītu ūdeni un pienu, augļi un dārzeņi jāmazgā, lietot uzturā termiski apstrādātu pārtiku un izvairīties no neapstrādātu jūras velšu lietošanas.

Brīdinājums ceļotājiem: https://www.spkc.gov.lv/lv/jaunums/informacija-celotajiem-par-holeru

Q drudzis ir reti sastopama zoonoze, ko izraisa Coxiella burnetii, riketsijām piederošs mikroorganisms. Šī mikroorganisma nēsātāji var būt liellopi, aitas, kazas, retāk citi mājdzīvnieki, kā arī savvaļas grauzēji, putni un ērces.

Simptomi

Q drudža klīniskās izpausmes ir ļoti dažādas un nav specifiskas. Iespējama gan akūta un hroniska saslimšana, gan arī viegla asimptomātiska slimības gaita.

Slimības pazīmes var parādīties 3-39 dienas, parasti 2-3 nedēļas pēc inficēšanās. Slimības sākumā var būt gripai līdzīgi simptomi - stiprs un ilgstošs drudzis, drebuļi, svīšana, nogurums, spēcīgas galvassāpes, sāpes muskuļos, kam var pievienoties slikta dūša, vemšana, caureja, vēdera sāpes, neproduktīvs klepus, kakla un krūšu kurvja sāpes. Var attīstīties netipiska pneimonija, kam var nebūt respiratoro simptomu. Bieži pievienojas hepatīts, iespējams arī meningīts un encefalīts, un citi simptomi.

Hroniska forma attīstās reti, apmēram 1% inficēto personu, tā iespējama, slimojot ilgāk par 6 mēnešiem, var arī parādīties pēc gada vai ilgākā laika periodā pēc inficēšanās. Hroniskas saslimšanas gadījumā ir iespējams sirds bojājums – endokardīts, kā arī meningīts, encefalīts, osteomielīts.

Augstākam inficēšanās riskam pakļauti cilvēki ar pazeminātu imunitāti, jaundzimušie, sirds slimnieki.

Inficēšanās

• Tieša kontakta ceļā ar inficētiem dzīvniekiem- galvenokārt aitām, kazām un liellopiem, īpaši to dzemdību materiālu, kā ar inficētu dzīvnieku pienu.
• Ierosinātājs var izdzīvot sausos putekļos mēnešiem ilgi, tādēļ inficēties iespējams arī ar Q drudža ierosinātājiem piesārņotu sienu, salmiem, dzīvnieku vilnu, ieelpojot putekļus, vai caur sīkiem ādas nobrāzumiem.
• Reti, ar ērču kodieniem, vai dzerot nepasterizētu pienu no inficētiem dzīvniekiem.

Profilakse

• Lopkopjiem rūpīgi jāmazgā rokas vairākas raizes dienā, īpaši, ja tās netīras, un vienmēr - pirms ēšanas, smēķēšanas, un pēc darba beigšanas.
• Ādas ievainojumi nekavējoties jāmazgā ar ziepēm tekošā ūdenī, un jāpārklāj ar ūdensnecaurlaidīgu plāksteri.
• Kontaktējoties ar iespējami inficētu dzīvnieku materiālu (īpaši pēc dzemdībām un aborta) valkāt cimdus, un rīkoties piesardzīgi.
• Nepieciešamības gadījumā jāvalkā aizsargapģērbs, sejas aizsargmaskas un aizsargbrilles. Darba apģērbs un aizsargapģērbs jātur atsevišķi no ikdienas apģērba.
• Nedrīkstētu dzert nepasterizētu pienu, ēst vai smēķēt dzīvnieku novietnēs.
• Dodoties mežos, krūmājos, un pļavās, pielāgojot apģērbu tā, lai ērces nevarētu zem tā pakļūt, īpaši potīšu rajonā, tādejādi izvairoties no ērču piesūkšanās.
• Lietot uzturā tikai pasterizētu pienu.

Ja Jums ir aizdomas par saslimšanu ar Q drudzi, nekavējoties sazinieties ar ārstu!

Ārstēšana ir efektīva, ja slimība diagnosticēta savlaicīgi.

Jersinioze – ir akūta bakteriāla infekcijas slimība, kuru raksturo intoksikācija, gremošanas sistēmas, aknu, locītavu un citu orgānu bojājumi.

Izraisītāji

Jersiniozi izraisa baktērijas Yersinia pseudotubeculosis un Yersinia enterocolitica (jersinijas). Jersinijas ir izturīgas pret sasaldēšanu, tās ilgstoši spēj saglabāties augsnē, lauksaimniecības dzīvnieku fekālijās un ūdenī. Jerinijas labi saglabājas un vairojas pārtikas produktos, it īpaši tajos, kas tiek glabāti ledusskapī +4 līdz –8 ⁰C temperatūrā.

Infekcijas avots

Infekcijas avots ir dzīvnieki (galvenokārt cūkas, liellopi), mājdzīvnieki, grauzēji. Cilvēka inficēšanās notiek, lietojot uzturā jersinijas saturošus pārtikas produktus, visbiežāk termiski neapstrādātu vai nepietiekami apstrādātu gaļu vai piena produktus. Ar jersiniozi var inficēties, nonākot tiešā kontaktā ar dzīvniekiem, ieskaitot mājdzīvniekus, lietojot uzturā piesārņotus pārtikas produktus, dzerot ūdeni tieši no atklātām ūdenstilpnēm.

Slimības pazīmes

Slimība pazīmes parasti paradās 3 – 7 dienā pēc inficēšanās (pazīmes var parādīties arī laika periodā no dažām stundām līdz 21 dienai). Jersiniozei ir raksturīgs akūts sākums: paaugstināta ķermeņa temperatūra līdz 38⁰ – 39⁰ C, drudzis, galvassāpes, nespēks, sāpes muskuļos un locītavās. Bieži slikta dūša, vemšana, caureja, tumši brūna vēdera izeja ar nesagremotas pārtikas paliekām, dažreiz caureja ar asins un gļotu piejaukumu. Sāpes vēderā labajā sānā un lejasdaļā var atgādināt akūto apendicītu. Ja slimība netiek ārstēta, sāpes vēderā var saglabāties ilgu laiku. Slimība var izpausties arī kā angīna ar sāpēm kaklā. Āda parasti ir sausa un karsta, mēle aplikta ar baltu aplikumu. Otrajā līdz ceturtajā slimības dienā uz ādas parādās spilgti sarkani punktveida izsitumi. Atsevišķos gadījumos novēro tā saukto Reitera sindromu (sāpes locītavās, acu ābolu iekaisums), kā arī var parādīties alerģiskā ekzantēma (nātrene), mezglaina eritēma. Ar jersiniozi visbiežāk slimo bērni un pusaudži.

Profilakse

Specifiskas profilakses pret šo slimību nav, tas nozīmē, ka pret slimību nav iespējams vakcinēties.

Lai izvairītos no slimības, ieteicams ievērot higiēnas noteikumus un pareizi pagatavot un uzglabāt pārtikas produktus:

• dārzeņus un augļus uzglabāt vietās, kur netiek klāt grauzēji, putni, mājdzīvnieki, lai nepieļautu to piesārņošanu ar mikroorganismiem;
• kārtīgi termiski apstrādāt gaļu;
• nelietot uzturā nevārītu vai nepasterizētu pienu;
• gatavos un jēlos produktus glabāt atsevišķi, nepieļaujot to savstarpēju saskari;
• gatavo un jēlo produktu griešanai lietot atsevišķus nažus un dēlīšus;
• vienmēr rūpīgi ar mazgāšanas līdzekļiem nomazgāt rokas, virtuves traukus un darba virsmas pēc saskares ar jēliem produktiem. Vienmēr rūpīgi mazgāt rokas arī pēc tualetes apmeklēšanas;
• rūpēties par tīrību virtuvē;
• uzglabāt produktus grauzējiem un kukaiņiem nepieejamās vietās;
• kārtīgi mazgāt rokas pēc saskares ar mājdzīvniekiem, putniem, pelēm;
• pārliecināties, ka bērni ievēro personīgo higiēnu, mazgā rokas pēc tualetes apmeklēšanas un pirms ēšanas, pēc rotaļāšanās ar mājdzīvniekiem;
• nedzert nevārītu ūdeni no nedrošiem (nepārbaudītajiem) ūdens avotiem;
• nelietot uzturā nemazgātus augļus un dārzeņus;
• regulāri (īpaši lauku sētās, saimniecībās) veikt deratizācijas pasākumus, lai nepieļautu grauzēju vairošanos un izplatīšanos.

Ja ir aizdomas, ka Jums ir jersiniozes simptomi, nekavējoties sazinieties ar ārstu!

Palīdziet Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologiem veikt jersiniozes gadījuma epidemioloģisko izmeklēšanu. Jūsu sniegtā informācija ir svarīga, lai atrastu infekcijas avotu un novērstu citu cilvēku inficēšanos!

Kas ir Kampilobakterioze?

Kampilobaktorioze ir akūta zarnu infekcijas slimība, kampilobaktērijas ir augsti infekciozas, vajadzīgs salīdzinoši neliels baktēriju daudzums, lai inficētos. Pēc inficēšanās simptomi var parādīties vidēji 2–5 dienu laikā.

Kādi ir simptomi?

Saslimšana var noritēt arī bez simptomiem,kā arī var būt dažāda smaguma pakāpju caureja.

Kā izplatās infekcija?

Var inficēties, lietojot uzturā inficētus dzīvnieku izcelsmes produktus (nepietiekoši termiski apstrādātu vistas gaļu, nepasterizētu pienu), inficētus augļus, dārzeņus un ūdeni; tiešā kontaktā ar infekcioziem mājdzīvniekiem.

Izplatība – kampilobakterioze ir nozīmīgs caurejas cēlonis visā pasaulē un visās vecuma grupās, izraisot 5 – 14% no caurejām visā pasaulē, kā ir arī nozīmīgs caurejas izraisītājs ceļotājiem. Augstāka saslimstība ir reģistrēta bērniem līdz 5 gadu vecumam un gados jauniem pieaugušajiem. Saslimšanas gadījumu skaits mērenā klimata joslās pieaug siltajos gada mēnešos.

Infekcijas avots ir dzīvnieks (mājputni, liellopi, arī cūkas, aitas, kaķēni, kucēni), visbiežāk ar šo izraisītāju inficēta ir jēla mājputnu gaļa.

Profilakse

• Rūpīgi mazgāt rokas (pirms ēst gatavošanas, pirms ēšanas, pēc tualetes apmeklējuma).
• Ievērot higiēnu ēdienu gatavošanas procesā, īpaši gatavojot gaļu. Gaļas produktus nepieciešams pietiekoši termiski apstrādāt.
• Augļu, dārzeņu rūpīga mazgāšana.
• Nelietot uzturā nepasterizētus piena produktus.
• Nelietot uzturā nezināmas izcelsmes ūdeni.

Kandidoze ir plaši izplatīta vagīnas iekaisuma forma, ko izraisa sēnīte. To iegūst dzimumceļā vai arī tā ir disbakteroze - lielā daudzumā savairojas rauga sēnītes, kuras jebkuram cilvēkam atrodas uz ādas un gļotādas. Rauga sēnītes pastiprināti vairojas novājinātā organismā, diabēta gadījumā, grūtniecības laikā vai var būt sekas plaša spektra antibiotiku lietošanai.

Slimība ir ārstējama, bet mēdz atkārtoties. Lai ārstēšana būtu sekmīga, vienlaicīgi jāārstē arī dzimumpartneris.

Enterovīrusi, t. sk. Koksaki vīrusi 

Enterovīrusi ir plaša vīrusu grupa. Lielākā daļa cilvēku pēc inficēšanās ar enterovīrusiem nesaslimst vai viņiem parādās simptomi, kas līdzīgi vieglai saaukstēšanās slimībai. Tomēr, atsevišķos gadījumos, enterovīrusi var izraisīt vidēji smagas vai smagas slimības, kā vīrusu konjunktivītu (konjunktīvas iekaisumu), plaukstu-pēdu-mutes slimību, meningītu (smadzeņu apvalku iekaisumu), encefalītu (galvas smadzeņu iekaisumu), miokardītu (sirds muskuļslāņa iekaisumu), perikardītu (sirds apvalka iekaisumu), akūtu šļaugano paralīzi. Lielāka iespēja saslimt ir zīdaiņiem, bērniem un pusaudžiem, jo viņiem vēl nav izveidojusies imunitāte no iepriekšējām inficēšanās reizēm kā pieaugušajiem. Zīdaiņiem un cilvēkiem ar novājinātu imūnsistēmu iespējamas smagas infekcijas izpausmes un arī komplikācijas. 

Koksaki vīrusi ir visbiežāk sastopamie enterovīrusi. Nereti tie izraisa konjunktivītu, farengītu, plaukstu-pēdu-mutes slimības uzliesmojumus (A grupas Koksaki vīrusi) vai miokardītu vai perikardītu uzliesmojumus (B grupas koksaki vīrusi). Pārsvarā ar to slimo bērni līdz 10 gadu vecumam. 

Infekcijas izplatīšanās veids 

Infekcijas avots ir inficētā persona – slimnieks vai vīrusa nēsātājs (persona, kurai infekcija noris bez simptomiem). Enterovīrusi vairojas rīkles, zarnu un citās epitēlijšūnās un var izplatīties dažādos orgānos, t.sk. centrālajā nervu sistēmā, miokardā, aizkuņģa dziedzerī, ādā u.c., kas nosaka enterovīrusu infekcijas klīniskās izpausmes veidus. Enterovīrusi atrodas inficētās personas izkārnījumos, acs, deguna un mutes izdalījumos (piemēram, siekalās, deguna gļotās vai krēpās), kā arī ādas vai gļotādu pūslīšu šķidrumā. Līdz ar to tipiskie infekcijas izplatīšanās ceļi ir šādi: 

• no cilvēka uz cilvēku tieša kontakta ceļā (piem., sasveicinoties ar rokasspiedienu); 

• kontaktējoties ar infekciozās personas piesārņotajiem sadzīves vai koplietošanas priekšmetiem gan mājās, gan sabiedriskajās vietās un pēc tam pieskaroties ar nemazgātām rokām acīm, degunam vai mutei (tā var inficēt arī savu bērnu); 

• dzerot piesārņotu ūdeni vai lietojot uzturā produktus, kas satur vīrusu (pagatavoti nedrošos apstākļos); 

• peldoties ūdenskrātuvēs un peldbaseinos, kas piesārņoti ar notekūdeņiem, cilvēku fekālijām vai izdalījumiem no elpceļiem; 

• ar elpceļu izdalījumiem, kad inficētā persona runā, klepo vai šķauda. 

Infekcijas slimnieks ilgu laiku pēc izveseļošanās (1- 3 nedēļas) var izdalīt vīrusus. Tas pats attiecas uz cilvēkiem, kuriem infekcija norit bez simptomiem. 

Slimības apraksts 

Enterovīrusu izraisītai infekcijai ir samērā īss inkubācijas periods – no 2 līdz 14 dienām, vidēji 3 līdz 5 dienas. Lielākai daļai (vairāk nekā 90%) ar enterovīrusiem inficētām personām nav slimības pazīmju vai tās ir nespecifiskas: drudzis, iesnas, šķavas, klepus, ādas izsitumi, pūslīši mutē, ķermeņa un muskuļu sāpes. Parasti mazāk kā vienai, no katrām 1000 inficētajām personām, attīstās meningīts. Saslimšana sākas ar strauju ķermeņa temperatūras paaugstināšanos līdz 39 grādiem un vairāk, parādās stipras galvassāpes, kakla (sprandas) stīvums, miegainība, slikta dūša un vemšana. 

Plaukstu-pēdu-mutes slimībai raksturīgi simptomi ir drudzis ar temperatūras paaugstināšanos līdz 39–40ºC, galvassāpes, slikta dūša, vēdersāpes, retāk ir iesnas un kakla sāpes. Slimības pirmajās dienās pievienojas izsitumi (pūslīši) uz ādas, kas galvenokārt lokalizējas uz plaukstām, pēdām un ap muti, kā arī uz mutes gļotādas. Smagos gadījumos var attīstīties centrālās nervu sistēmas bojājumi. 

Ārstēšana 

Enterovīrusu infekcijai nav specifiskas ārstēšanas. Ārstēšanas mērķis ir samazināt slimības simptomu intensitāti. 

Profilakse 

Enterovīrusi viegli izplatās, ja netiek ievērota personīgā higiēna. Slimības uzliesmojumi ar lielu saslimušo skaitu var izcelties, ja tiek piesārņots ūdens vai pārtikas produkti, tāpēc ir ieteicami šādi profilakses pasākumi: 

1. Ikdienas personīgās higiēnas prasību ievērošana, t.sk. bieža roku mazgāšana, īpaši pēc tualetes apmeklējuma, pirms ēšanas un pēc pastaigas. 
2. Izvairīties no cieša kontakta ar personām, kurām ir slimības pazīmes. 
3. Nepeldēties ūdenskrātuvēs, kas šim mērķim nav paredzētas vai, ja rodas šaubas par ūdens kvalitāti peldbaseinos. 
4. Peldēšanās laikā būtu jāizvairās no ūdens norīšanas un sejas saskares ar to. 
5. Teritorijās un vietās, kur novērota enterovīrusu epidemioloģiskās situācijas pasliktināšanās, ieteicams bērniem ierobežot pieeju publiskiem peldbaseiniem un rotaļu laukumiem un spēļu istabām, t.sk. bērnu pieskatīšanās vietām līdz situācijas uzlabošanai. 
6. Pārtikas un ūdens lietošana: 
   1. jābūt vienmēr piesardzīgiem lietojot ēdienu un ūdeni, arī savā viesnīcā, neatkarīgi no viesnīcas līmeņa; 
   2. dzeršanai lietot tikai rūpnieciski fasētu vai vārītu ūdeni. Nelietot dzērienus ar ledus gabaliņiem, jo tie var būt pagatavoti no piesārņota ūdens; 
   3. nelietot uzturā svaigas, termiski neapstrādātas ogas, nemizotus augļus un citus produktus, kurus grūti nomazgāt un nomizot; nelietot saknes un augļus, kurus pārdod jau attīrītus, jo tie var būt piesārņoti – drošāk nomazgāt un nolobīt mizu vai čaulu pašam. 
7. Personām, kuras atrodas ciešā kontaktā ar slimnieku, jāievēro šādi piesardzības pasākumi: 
   1. regulāri jādezinficē priekšmeti, kas ir saskarē ar slimnieka izkārnījumiem, elpceļu un acu izdalījumiem, pūslīšu izdalījumiem, asinīm, atvemtām masām u.c. Jāveic telpu mitrā uzkopšana, lietojot dezinfekcijas līdzekļus; 
   2. slimnieks jānodrošina ar atsevišķiem traukiem, higiēnas priekšmetiem, rotaļlietām u.c.; 
   3. ja nav iespējams lietot vienreizlietojamos papīra dvieļus un šķidrās ziepes, slimniekam vēlams lietot atsevišķas ziepes un dvieli. 

Ceļotājiem saslimšanas gadījumā 

Ja ceļojuma laikā parādās slimības simptomi, nekavējoties jāmeklē ārsta palīdzība, lai uzsāktu atbilstošu terapiju. Ceļotājiem, kuriem slimības simptomi parādās pēc atgriešanās no ceļojuma, nepieciešams sazināties ar ģimenes ārstu, sniedzot pēc iespējas precīzāku informāciju par saslimšanas iespējamiem cēloņiem, informējot viņu par ceļošanas vēsturi. Smagos saslimšanas gadījumos nepieciešama hospitalizācija. 

Koronavīrusi ir lielas vīrusu dzimtes pārstāvji, kas var izraisīt dažāda smaguma pakāpes slimības, sākot no vieglas saaukstēšanās līdz smagam akūtam respiratoriskajam sindromam (SARS). Parasti simptomi ir viegli vai vidēji smagi un skar augšējos elpošanas ceļus. Šī koronavīrusa celms līdz 2012.gadam nav konstatēts cilvēkiem un vīrusa pilnas genoma secības izpēte norāda, ka tas pieder Betacoronavirus ģints jaunai koronavīrusu sugai, kas atšķiras no citiem zināmajiem koronavīrusiem un SARS, un to nolēma saukt par Tuvo Austrumu respiratorā sindroma koronavīrusu (MERS-CoV). PVO, saskaņā ar Starptautiskajiem veselības aizsardzības noteikumiem, brīdina visas tās dalībvalstis par šo vīrusu un sniedz ieteikumus veselības aizsardzības iestādēm. Koronavīrusi ir ribonukleīnskābes (RNS) vīrusi, kas spēj inficēt cilvēku un vairākas dzīvnieku sugas. Cilvēkam koronavīrusi var izraisīt virkni slimību, no saaukstēšanās līdz smagam akūtam respiratoram sindromam (SARS). Cilvēkam bīstami ir 5 koronavīrusu tipi: alfa (229E un NL63), beta (OC43), HKUI1 un SARS-CoV – pēdējais ir vairāk dzīvnieku vīruss, un vienīgi retos gadījumos skar cilvēkus.

Klīniskās izpausmes

MERS-CoV izraisa elpceļu slimības, kuras izpaužas, sākot no viegliem simptomiem līdz smagai pneimonijai (plaušu karsonim). Sākotnējās pazīmes ir nespecifiskas. Akūtu elpceļu saslimšanas klīniskā aina ietver drudzi, klepu, elpas trūkumu, apgrūtinātu elpošanu un pneimoniju. Cilvēkiem ar novājinātu imunitāti, gados vecākiem un ar hroniskām slimībām slimojošiem (piemēram, diabēts, onkoloģiskām slimībām, hroniskām plaušu saslimšanām) var dominēt netipiski simptomi, piemēram, caureja. Dažiem pacientiem novērota orgānu, visbiežāk nieru, mazspēja vai septisks šoks

Ārstēšana

Lai gan MERS-CoV infekcija ir līdzīga SARS, tās nav identiskas. Viena no būtiskākajām atšķirībām ir tā, ka SARS pretstatā MERS-CoV infekcijai, starp cilvēkiem izplatās viegli.

MERS-CoV izraisītajām slimībām nav specifiskas ārstēšanas – ārstēšana ir simptomātiska un ļoti efektīva var būt atbilstoša pacienta aprūpe. Sīkāku informāciju par ārstēšanu var atrast PVO publikācijā - Smagu akūtu respiratorisko infekciju klīniskā pārvaldība gadījumos, ja pastāv aizdomas par koronavīrusu: ko darīt un ko nedrīkst darīt.

http://www.who.int/csr/disease/coronavirus_infections/InterimGuidance_ClinicalManagement_NovelCoronavirus_11Feb13u.pdf

Profilakse un Pasaules Veselības organizācijas ieteikumi ceļotājiem

Ceļojot ir svarīgi stingri ievērot higiēnu un piesardzības pasākumus, kas palīdz izvairīties no jebkuras infekcijas slimības:

• izvairīties no cieša kontakta ar personām, kurām ir slimību simptomi (t.sk. akūtas elpošanas ceļu infekcijas);
• bieži mazgāt rokas, īpaši pēc kontakta ar slimiem cilvēkiem vai viņu apkārtējās vides priekšmetiem;
• ievērot pārtikas drošības un higiēnas noteikumus, t.sk.
  • izvairīties no termiski nepietiekami apstrādātās gaļas, neapstrādātu augļu un dārzeņu lietošanas;
  • nedzert nedrošu ūdeni.
• izvairīties no cieša kontakta ar lauksaimniecības vai savvaļas dzīvniekiem.

Cilvēkiem ar akūtas elpceļu infekcijas simptomiem jāiemācās ievērot klepus „etiķete” (uzturēties pietiekamā attālumā, aizsegt muti un degunu klepojot, šķaudot un (vai) šņaucot degunu ar vienreizējas lietošanas salveti vai apģērbu, un mazgāt rokas) un atturēties no ceļošanas līdz simptomu izzušanai.

MERS-CoV avots un cilvēku inficēšanās apstākļi vēl nav pilnībā skaidri. Ļoti līdzīgs koronavīruss ir izolēts no vienkupra kamieļiem Ēģiptē, Omānā, Katarā un Saūda Arābijā un tiek uzskatīts, ka cilvēki var inficēties tiešu un netiešu kontaktu ceļā ar šiem kamieļiem. Citiem dzīvniekiem, kā kazas, govis, aitas, bifeļi, cūkas, un savvaļas putni, šis vīruss nav konstatēts. Tuvo Austrumu valstīs, kuras skārusi MERS-CoV, tiek rekomendēts ievērot vispārējos higiēnas pasākumus, apmeklējot saimniecības, tirgus, šķūņus vai citas vietas, kur ir dzīvnieki, tai skaitā regulāru roku mazgāšanu pirms un pēc pieskaršanās dzīvniekiem, un izvairīšanos no saskares ar slimiem dzīvniekiem. Termiski nepietiekami apstrādātu dzīvnieku izcelsmes produktu, tai skaitā piena un gaļas lietošana, rada ļoti augstu risku saslimt ar dažādām infekcijas slimībām, bet ir droši lietošanai pēc vārīšanas vai pasterizācijas. Jāuzmanās, lai termiski apstrādātie un neapstrādātie produkti nesaskartos, un netiktu apstrādāti uz vienas virsmas (piemēram, dēlīša). Cilvēkiem ar cukura diabētu, nieru mazspēju, hroniskām plaušu slimībām un novājinātu imūnsistēmu risks saslimt ar smagu slimības formu ir ievērojami augstāks, tādēļ viņiem, īpaši Tuvajos Austrumos, vajadzētu izvairīties no saskarsmes ar kamieļiem, un lietot kamieļu pienu vai gaļu, kas nav pienācīgi vārīti.

MERS-CoV infekcija ir zoonoze, kas sekundāri var izplatīties cilvēku vidū tomēr specifiski transmisijas apstākļi nav zināmi. Ir skaidrs, ka tas iespējams tikai ļoti cieša kontakta apstākļos, jo lielākā daļā gadījumu pārnese no cilvēka cilvēkam notikusi ārstniecības iestādē. Tāpēc tie ceļotāji no Tuvajiem Austrumiem vai Dienvidkorejas, kuriem parādījušies infekcijas simptomi vai nu ceļojuma laikā, vai pēc atgriešanās no tā, tiek aicināti vērsties pie ārsta un informēt par savu ceļojumu un kontaktpersonām.

Pamatojoties uz pieejamo informāciju, pašlaik saistībā ar MERS-CoV infekciju PVO neiesaka iebraukšanas vietās veikt jebkādas pārbaudes, nedz arī piemērot jebkādus ceļojumu vai tirdzniecības ierobežojumus.

Papildus informācija

1. http://www.who.int/csr/disease/coronavirus_infections/faq/en/

2. PVO gadījuma definīcija ir publicēta PVO interneta vietnē: http://www.who.int/csr/disease/coronavirus_infections/case_definition/en/

3. http://www.euro.who.int/en/health-topics/communicable-diseases/influenza/middle-east-respiratory-syndrome-coronavirus-mers-cov

4. http://ecdc.europa.eu/en/healthtopics/coronavirus-infections/Pages/index.aspx

Cilvēka sūkļveida encefalopātijas ir zināmas sen. Viena no tām ir Kuru - Papua Jaungvinejas kalnos dzīvojošām Fore ciltīm agrāk bieži sastopama nāvējoša neiroloģiska slimība. Šo cilšu ļaudis inficējušies bēru ceremoniju laikā, rituāli ēdot mirušo cilvēku ķermeņus un galvas smadzenes. Kreicfelda - Jakoba slimība (KJS) ir arī labi zināma prionu izraisīta cilvēku slimība, kura pirmo reizi aprakstīta 1920. gadā.

Pazīmes
KJS gaitā saslimušajam progresē demenci jeb garīgo spēju zudums un attīstās smagi neiromuskulārie traucējumi. Slimība sākas pakāpeniski ar atmiņas zudumiem uz neseniem notikumiem, darbspēju samazināšanos, izmaiņām emocionālā sfērā, it īpaši ar intereses zudumu par sabiedrisko dzīvi. Slimības sākumu apkārtējie uzskata par nelielu depresiju. Pēc dažām nedēļām pievienojas citi simptomi - nestabila šūpojoša gaita, redzes traucējumi un dažreiz halucinācijas, mēles stīvums, runas lēnīgums un grūtības atrast pareizo vārdu. Tālāk slimība progresē ātri, attīstās smaga neiroloģiskā simptomātika, raksturīga mioklonāla ekstremitāšu kustība. Pēdējā slimības stadijā slimnieks pilnīgi zaudē garīgās un fiziskās funkcijas, viņš guļ bez samaņas. Visbeidzot iestājas koma un slimnieks mirst parasti no pievienojušās pneimonijas. KJS ilgums ir 3 - 12 mēneši. Specifiskas ārstēšanas nav.

Ar KJS vienādi bieži slimo abu dzimumu pārstāvji vecumā no 55 līdz 75 gadiem. Saslimšanas gadījumi tiek reģistrēti visās pasaules valstīs ar intensitāti apmēram 1 gadījums uz 1 - 2 miljoniem iedzīvotāju gadā. Epidemioloģiski izšķir sporādisku, mantotu un jatrogēnu KJS variantu.

Sporādiskie gadījumi (85% no visiem KJS gadījumiem) saistīti ar spontānām izmaiņām nervu šūnās esošām olbaltumvielu molekulām, kā rezultātā veidojas prioni.

Mantotā KJS forma (15%) veidojas to gēnu mutācijas rezultātā, kuri atbild par normālu olbaltumvielu veidošanos. Šāda slimības forma sastopama ģimenes locekļiem atsevišķās tautās. Visbeidzot, KJS aģents var tikt pārnests no slimas personas uz veselu indivīdu:

• injicējot no cilvēka hipofīzes ražotu augšanas hormonu pituitrīnu (aprakstīti ap 70 gadījumiem, bet kopš 1985. gada izmanto tikai sintētiski iegūtu pituitrīnu, tas pilnībā izslēdz inficēšanos);
• dura mater transplantācijas rezultātā no KJS slima donora (aprakstīti 15 gadījumi);
• veicot galvas smadzeņu operācijas ar instrumentiem, ar kuriem pirms tam tika operēts KJS slimnieks, jo parastas sterilizācijas metodes neiedarbojas uz prioniem.

Nav pierādījumu, ka KJS var izplatīties ar asins produktiem vai dzimumkontakta ceļā un novērojumi rāda, ka tāda iespēja maz ticama.

Saskaņā ar Ministru kabineta 1999. gada 5. janvāra noteikumiem Nr. 7 "Infekcijas slimību reģistrācijas kārtība" KJS ir obligāti reģistrējama slimība. Pēdējo 5 gadu laikā Latvijā tika reģistrēti 2 KJS gadījumi, personām, kas ir vecākas par 50 gadiem.

Jau liellopu sūkļveida encefalopātijas (LSE) uzliesmojuma sākumā radās jautājums, vai LSE var izplatīties alimentārā ceļā uz cilvēkiem. Tāpēc 1990. gadā gan Lielbritānijā, gan vēlāk arī citās valstīs tika uzsākti intensīvi LSE un KJS pētījumi, ieskaitot katra KJS gadījuma reģistrāciju un epidemioloģisko izmeklēšanu. Lai gan tika konstatēts neliels KJS gadījumu skaita pieaugums, tas nebija saistīts ar epidemioloģiskās situācijas pasliktināšanos, bet ar reģistrācijas sistēmas uzlabošanos.

1994. - 1995. gados tika ziņots par 10 KJSjv gadījumiem. Pacienti bija gados jauni cilvēki, slimības klīniskā gaita bija savādāka un nekādi īpaši riska faktori šiem slimniekiem netika atklāti. Izmaiņas galvas smadzenēs atgādināja kuru un scrapie (aitas prionu izraisīta slimība), nevis KJS. Pētījumi pierādīja, ka klasisko KJS un KJSjv izraisa ķīmiski atšķirīgi prioni.

1996. gadā Lielbritānijas konsultatīvā komisija LSE jautājumos paziņoja, ka KJSjv, iespējams, ir saistīts ar inficēšanos ar LSE izraisošu aģentu. Nekavējoties ap šo jautājumu tika sacelta liela ažiotāža. Tika pieņemti stingri pasākumi, lai novērstu jebkādu cilvēka inficēšanās risku, ieskaitot embargo uz Lielbritānijas liellopu gaļu. Līdz šim Lielbritānijā tika reģistrēti ap 50 KJSjv gadījumi, ieskaitot vienu gadījumu Ziemeļīrijā. Tas ir pārāk maz, lai droši secinātu par epidemioloģisku saikni starp LSE un KJSjv un prognozētu tālāku situācijas attīstību. Tomēr, ja pieņem, ka tā ir taisnība, var domāt, ka šie cilvēki ir inficējušies pirms 1990. gada, kad uzsākti plaši profilakses pasākumi. Ja inkubācijas periods ir īss (5-10 gadi), tad KJSjv uzliesmojums nebūs liels. Tomēr, ja vidējais inkubācijas periods ir garš (20 gadi), kā citu prionu ierosinātu slimību gadījumā, var gaidīt gadījuma skaita pieaugumu.

Kā ziņo Eiropas Savienības (ES) zinātniskā komiteja, viena ar LSE slima govs teorētiski ir spējīga inficēt līdz 400 000 cilvēku, ja tās kautķermenis un subprodukti ir iekļuvuši pārtikas apgrozības tīklā. Vislielāko risku rada galvas un muguras smadzenes un atsevišķi iekšējie orgāni, jo tajos ir visaugstākā prionu koncentrācija.

ES speciālisti uzskata, ka "ideālais patērētāju aizsardzības līmenis" ir "pilnīga inficēto dzīvnieku izslēgšana no pārtikas apgrozības tīkla". Ja to nav iespējams sasniegt, rekomendējams otrais "drošības līmenis" - iepriekšminēto riska orgānu izņemšana no pārtikas ražotnes.

Informācija par laimboreliozi

Legioneloze jeb Leģionāru slimība ir relatīvi reta infekcijas slimība, kura bieži norit kā pneimonija (plaušu karsonis).

Legionelozei ir divas klīniskās formas – smagākā ir pneimonija un vieglāka, ko sauc par Pontiaka drudzi. Abu klīnisko formu sākotnējie simptomi ir apetītes trūkums, sāpes muskuļos un galvassāpes.

Legionelozes inkubācijas periods ir 2 - 10 dienas (visbiežāk – 7 dienas).

Simptomi

Slimībai rakstūrīgs:

• straujš sākums;
• temperatūras paaugstināšanās līdz 39 – 40,5 ⁰C;
• novēro vispārējas intoksikācijas pazīmes, sausu klepu, sāpes krūtīs, elpošanas traucējumus, pneimoniju, sirds un nieru darbības traucējumus, caureju.

Minēto saslimšanas simptomu parādīšanās gadījumā nekavējoties vērsieties pēc palīdzības pie sava ģimenes ārsta. Ārstēšanās visbiežāk notiek stacionārā.

Ja slimība netiek ārstēta, letālo gadījumu skaits var sasniegt pat 39 procentus gadījumu.

Pontiaka drudzis ir slimības vieglākā forma bez pneimonijas, ar inkubācijas periodu 5 stundas līdz 3 dienas. Simptomi neārstējot, izzūd pēc 2 - 5 dienām.

Atgādinām, ka inficēšanās ar legionellozi ir bīstama cilvēkiem ar jau eksistējošām saslimšanām – piem., respiratorām slimībām un kopumā novājinātu imūnsistēmu.

Ierosinātājs

Infekcijas avots ir baktēriju (legionellu) saturošs ūdens. Cilvēki inficējas, ieelpojot baktērijas saturošas aerosolizētas ūdens daļiņas, kas veidojas no sīkiem ūdens pilieniņiem, kad ar legionellām piesārņotais ūdens atsitas pret cietām virsmām.

Inficēšanās

Pie iekārtām, kas veido ūdens aerosolu, pieder karstā un aukstā ūdens sistēmas, t.sk. dušas un krāni, virpuļvannas vai baseini, turku pirtis un saunas, karstie avoti, gaisa mitrinātāji, gaisa kondicionētāju dzesēšanas iekārtas, dekoratīvās strūklakas u.c. Jo sīkāki ir aerosolizētie ūdens pilieniņi, jo lielāks ir inficēšanās risks. Legioneloze neizplatās cilvēku kontakta rezultātā!

Legionellas var ievērojami savairoties ūdens apgādes sistēmās temperatūras robežās +20⁰C līdz +45⁰C un organisko vielu (bioloģiskā aplikuma, nosēdumu u.c.) klātbūtnē.

Legionellas īpaši vairojas siltā ūdenī, karstā un aukstā ūdens tvertnēs, cauruļvados ar nelielu ūdens plūsmu vai stāvošā ūdenī (piemēram, dzīvokļos, kur reti tiek izmantoti krāni vai dušas), cauruļvadu dušu, krānu vai tvertņu virsmu organiskajā aplikumā, nosēdumos, mazgāšanas iekārtu un aizbāžņu gumijas vai dabiskajās šķiedrās, ūdens sildītājos.

Bioloģiskā aplikuma veidošanos uz ūdensvadu un ūdenstilpņu iekšējām virsmām veicina piesārņojums, neaizsniedzamas vietas un kuras nevar iztīrīt, ūdens stagnācija (zems spiediens, akli cauruļu gali vai piedēkļi, liels ūdens apjoms), negludas virsmas, karstā ūdens temperatūra zem +50⁰C, korozija u.c. faktori.

Profilakse

Vismaz reizi nedēļā dažas minūtes jātecina karstais un aukstais ūdens tajos krānos un dušās, kas tiek reti izmantoti. Tā jārīkojas arī ikreiz pirms ūdens lietošanas pēc ilgstošākas prombūtnes.

Telpās izmantotiem gaisa mitrinātājiem jābūt brīviem no organiskā un neorganiskā aplikuma, un tajos jāizmanto tikai tīrs un ikdienas svaigi ieliets ūdens, kas ir novārīts un atdzesēts. Vienreiz nedēļā vajadzētu rūpīgi iztīrīt mitrinātāja iekšpusi, izmantojot piemērotu tīrīšanas līdzekli saskaņā ar ražotāja norādījumiem.

Papildu informācija pieejama Veselības inspekcijas mājaslapā -  https://www.vi.gov.lv/lv/dzerama-udensapgades-sistemas

Lai izvairītos no inficēšanās dzīves vietā, karstā un aukstā ūdens sistēmās nepieciešams nodrošināt apstākļus, kas kavētu legionellu savairošanos.

Jāseko tam, lai aukstā ūdens temperatūra būtu zem +20⁰C, bet karstā – virs +50⁰C (aptuveni vienas minūtes laikā ūdeni notecinot būtu jātek šādam ūdenim).

Svarīgi regulāri veikt dušu galviņu tīrīšanu no organiskā un neorganiskā aplikuma, kā arī dezinficēt, izmantojot hloru saturošus dezinfekcijas līdzekļus vai ieliekot verdošā ūdenī.

Vismaz reizi nedēļā dažas minūtes jātecina ūdens krānos un dušās, kas tiek reti izmantoti. Tas jādara arī ikreiz pirms ūdens lietošanas pēc ilgstošas prombūtnes.

Papildu informācija pieejama Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra izstrādātā materiālā 

Papildu informācija pieejama Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra izstrādātā materiālā "Tūristu izmitināšanas vietu pārvaldniekiem par leģionāru slimību"

Legioneloze Latvijā tiek reģistrēta kopš 1992. gada. Līdz 2006. gadam Latvijā bija reģistrēti tikai seši saslimšanas gadījumi, bet kopš 2007. gada legionelozes gadījumi Latvijā tiek reģistrēti katru gadu, ar pieaugošu ikgadējo gadījumu skaitu.

SPKC, izmeklējot saslimšanas gadījumus, vienmēr ir aktualizējis legionelozes profilaksi, t.sk. informējot atbildīgos dienestus (dzīvojamo māju apsaimniekotājus, Veselības inspekciju, Rīgas domi),  kā arī izplatījis ieteikumus iedzīvotājiem un ārstniecības personām par legionelozes profilakses pasākumiem. Informācija iedzīvotājiem par legionelozi un tās profilaksi ir pieejama SPKC tīmekļa vietnē https://www.spkc.gov.lv/lv/citas-infekcijas-slimibas#legioneloze  , kā arī Veselības inspekcijas mājaslapā.

Leptospiroze ir akūta infekcijas slimība, kuru pārnēsā dzīvnieki. Leptospirozes ierosinātājs ir baktērija – leptospira. Biežākie leptospiru pārnesēji dabā ir žurkas un peles, bet infekciju var izplatīt arī citi zīdītāji – savvaļas dzīvnieki un mājdzīvnieki. Inficēts dzīvnieks leptospiras izdala ar urīnu, tādējādi piesārņojot vidi. Leptospiras var ilgstoši izdzīvot saldūdenī, dubļos, mitrā augsnē vai uz mitriem augiem. Leptospiras dzīvnieka vai cilvēka organismā var iekļūt caur acu, deguna un mutes gļotādu, kā arī caur ievainojumiem un nobrāzumiem (pat sīkiem) ādā. Parasti cilvēki inficējas ar leptospirozi dabā, mājsaimniecībās, fermās, lopkautuvēs vai gaļas pārstrādes uzņēmumos.

Simptomi

Slimības pazīmes var parādīties 2 – 20 dienas pēc inficēšanās. Parasti tie ir gripai līdzīgi simptomi: ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, drudzis, drebuļi, caureja, nelabums, vemšana, muskuļu sāpes, apetītes zudums, galvassāpes, apsarkušas acis, svīšana, nespēks. Iespējami arī smagi simptomi: meningīts, hemorāģijas jeb asinsizplūdumi, dzelte, nieru un aknu bojājumi (mazspēja), hemolītiska anēmija, delīrijs (apziņas aptumšošanās).

Inficēšanās

• Peldoties vai brienot pa saldūdens ūdenskrātuvēm (dīķiem, upēm), kas piesārņotas ar inficētu dzīvnieku urīnu.
• Saskaroties ar mitru augsni, augiem vai citiem vides objektiem, kas piesārņoti ar inficētu dzīvnieku urīnu.
• Tieša kontakta ceļā ar inficētu dzīvnieku audiem, asinīm, urīnu.
• Dzerot ar leptospirām piesārņotu ūdeni.

Profilakse

• Nepeldēties ūdenskrātuvēs, kas šim mērķim nav paredzētas. Nepeldēties arī tad, ja rodas šaubas par ūdens kvalitāti, it sevišķi, ja redzams, ka ūdenī dzīvo dzīvnieki, t.sk. grauzēji. Nepeldēties, nebradāt pa ūdeni un neļaut bērniem nerotaļāties ūdenstilpnes tuvumā, ja ir ādas nobrāzumi vai ievainojumi. Peldēšanās laikā jāizvairās no sejas saskares ar ūdeni.
• Nepieļaut mājlopu un mājdzīvnieku piekļuvi tām ūdenstilpnēm, kas tiek izmantotas peldēšanai.
• Strādājot ar mitru augsni vai ūdeni, veicot dārza darbus, aprūpējot mājlopus, apstrādājot gaļu un medījot - valkāt aizsargapģērbu ar garām piedurknēm un biezas bikses, kā arī lietot cimdus un zābakus.
• Nedzert nevārītu ūdeni no upēm un citām ūdenskrātuvēm. Turēt ūdens ņemšanas vietas brīvas no zariem un citas veģetācijas, kā arī šajās vietās aizkavēt dzīvnieku piekļuvi. Drenēt potenciāli piesārņotas stāvoša ūdens vietas.
• Veikt deratizāciju (grauzēju iznīcināšanu), izmantojot grauzēju kontrolei atļautās saindētās ēsmas, slazdus vai vērsties pie profesionāliem deratizācijas pakalpojumu sniedzējiem.
• Vakcinēt mājdzīvniekus un mājlopus pret leptospirozi atbilstoši Pārtikas un veterinārā dienesta norādījumiem.

Ja Jums ir aizdomas par saslimšanu, nekavējoties sazinieties ar ārstu!

Ārstēšana ir efektīva, ja slimība diagnosticēta savlaicīgi.

Liellopu sūkļveida encefalopātija (LSE) pirmo reizi piesaistīja zinātniskās sabiedrības uzmanību 1986. gadā sakarā ar Apvienotajā Karalistē liellopiem konstatētu jaunu neiroloģiskās saslimšanas veidu.

LSE ir saistīta ar pārnešanas aģentu (prionu), kas nepieder nedz baktēriju, nedz vīrusu dzimtas mikroorganismiem, bet ir nervu šūnu sastāvā esošās olbaltumvielas molekulas defekta forma. Prions iedarbojas uz liellopa galvas un muguras smadzenēm un noved pie to neatgriezeniskām izmaiņām, iznīcinot nervu šūnas. Mikroskopa palielinājumā galvas smadzeņu šūnās ir redzami tukšumi, līdz ar to audi pēc izskata atgādina sūkli, tādēļ prionu izraisītās slimības dēvē par sūkļveidīgām encefalopātijām.

Prions ir augstākā mērā stabils aģents, izturīgs kā parastajā ēdienu gatavošanas temperatūrā, tā arī pat augstākā temperatūrā, kādu izmanto sterilizēšanai, sasaldēšanai un žāvēšanai.

LSE slimība ir liellopiem nāvējoša laika periodā no dažām nedēļām līdz dažiem mēnešiem kopš tās sākuma. Slimie dzīvnieki nestabili stāv uz kājām, zaudē svaru un dažreiz ieņem agresīvu pozu. Tomēr termins "govju trakumsērga" ("mad cow disease") ne vienmēr ir pareizs, jo pārsvarā slimie dzīvnieki nav pārmērīgi agresīvi, jo tie zaudē interesi par apkārtējo vidi un attīstoties neiroloģiskajai simptomātikai, pat nevar pārvietoties.

Epidemioloģiskie pētījumi kā visiespējamāko slimības avotu minēja no kritušiem liellopiem pagatavoto liellopu barību (gaļu un kaulu miltus) un kā iespējamo riska faktoru - 1981.-1982.g. ieviestās izmaiņas liellopu barības pagatavošanas procesā.

Kopš 1986. gada Lielbritānijā tika reģistrēti vairāk nekā 160 000 LSE gadījumi (visvairāk 1992. - 1993. gadā). Slimība reģistrēta arī citās Eiropas valstīs, kuras importēja no Apvienotās Karalistes dzīvnieku izcelsmes liellopu barību un dzīvus liellopus. Pēc 1992. gada saslimstība ar LSE sākusi strauji samazināties, pateicoties plašiem profilakses pasākumiem epizootijas apkarošanai. Tomēr joprojām laiku pa laikam dažādās Eiropas valstīs reģistrē atsevišķus LSE gadījumus vai nelielus uzliesmojumus.

Listerioze ir akūta dzīvnieku un cilvēku infekcijas slimība, kam raksturīgi centrālās nervu sistēmas, limfmezglu un dažādu iekšējo orgānu bojājumi. Listerioze ir reta slimība. Eiropā uz 1 miljonu iedzīvotājiem reģistrē vidēji 2-7 saslimšanas gadījumus gadā. Latvijā katru gadu tiek reģistrēti 5-7 listeriozes gadījumi.

Pazīmes

Listeriozes inkubācijas periods ir 3-45 dienas, biežāk 10-20 dienas. Slimība sākas pēkšņi ar augstu temperatūru, galvassāpēm, nespēku. Slimībassimptomi ir atkarīgi no slimības formas: var būtangīna, konjunktivīts, palielinātilimfmezgli, meningīts,encefalīts, sepse. Cilvēka organismā slimībasierosinātājs izplatās ar asinīm unlimfu. Infekcijas procesa lokalizācijas vieta parasti ir centrālā nervu sistēma,limfmezgli un iekšējie orgāni.

Vairākām cilvēku grupām ir lielāks risks saslimt ar listeriozi:

• grūtniecēm;
• jaundzimušajiem;
• cilvēkiem ar novājinātu imūno sistēmu;
• gados veciem cilvēkiem;
• cilvēkiem, kuri lieto narkotikas vai pārmērīgi lieto alkoholu;
• kolagenožu, ļaundabīgo audzēju, cukura diabēta, imūndeficīta slimniekiem;
• cilvēkiem pēc orgānu transplantācijas;
• cilvēkiem, kuri ilgstoši lieto citostatiķus un kortikosteroīdus.

Izraisītājs

Listeriozi ierosina ārējā vidē izturīgs mikroorganisms Listeria monocvtogenes (listerija). Listerijas ir plaši sastopamas dabā – ūdenī, augsnē, tās atrodamas arī uz dārzeņiem. Tās ir ļoti noturīgas un apkārtējā vidē var saglabāties līdz 7 gadiem, iztur sasaldēšanu. Vārot un pasterizējot, iet bojā 3 minūšu laikā. Listērijas spēj intensīvi vairoties gaļā 4-6^° C temperatūrā, tādēļ to nereti dēvē par „ledusskapja mikroorganismu”. Infekcijas avots ir slimi (dažreiz arī praktiski veseli infekcijas nēsātāji) grauzēji, mājdzīvnieki (arī mājputni). No mājlopiem ar listeriozi vissmagāk slimo aitas. Cilvēks ar listeriozi var inficēties sadzīves kontaktu ceļā caur bojātuādu vai gļotādu, lietojot uzturāinficētus dzīvnieku izcelsmes produktus, ieelpojotinficētus putekļus, iespējama arī augļa inficēšanās caur placentu no mātes, kura slimo ar listeriozi.

Inficēšanās

Ar listeriozi iespējams inficēties:

• lietojot uzturā termiski nepietiekami apstrādātus gaļas produktus, pienu, nevārītu ūdeni, kas sākotnēji vai sekundāri piesārņota ar listerijām, t.sk. pārtiku, kas ilgstoši tiek uzglabāta ledusskapī, jo listerijas vairojas pārtikas produktos, kas tiek glabāti aukstumā (4-6⁰ C temperatūrā);
• sadzīves kontakta ceļā, nonākot saskarsmē ar slimiem dzīvniekiem;
• ieelpojot listerijas saturošus putekļus (ādas, vilnas pārstrādes uzņēmumos, kā arī kopjot slimus dzīvniekus);
• auglim grūtniecības laikā transplacentārā ceļā (caur placentu).

Pēdējo gadu desmitu epidemioloģiskie pētījumi liecina, ka galvenais inficēšanās ceļš ir alimentārais (inficēšanās, kas saistīta ar pārtiku).

Pārtikas produkti, kuros visbiežāk konstatē listerijas:

• jēla gaļa, kā arī citi gaļas produkti (visbiežāk tiek minēta cāļa gaļa, ko lieto gatavos „sendvidžos”);
• piena produkti (nepasterizēts piens, mīkstie sieri, piemēram, brinza, feta, kamambērs, rikota, brī);
• augu izcelsmes produkti (dažādi salāti);
• olas;
• dažādas pastētes;
• jūras produkti (gliemenes, zivis).

Saslimstības pieauguma tendenci attīstītajās valstīs skaidro ar diagnostikas iespēju uzlabošanos, pārmaiņām pārtikas produktu ražošanā (palielinās plaša patēriņa pārtikas izejvielu ražošana), pārstrādes rūpniecības paplašināšanos, saldēšanas iekārtu attīstību u.tml. Tāpat šo tendenci var skaidrot ar pārmaiņām iedzīvotāju ēšanas ieradumos – lielais patērētāju pieprasījumu pēc ātri un ērti pagatavojamiem, aukstumā uzglabājamiem pārtikas produktiem ar ilgu lietošanas termiņu. Šāda ilgstoša produktu uzglabāšana ledusskapī rada iespēju listerijām savairoties.

Pasaulē reģistrē gan sporādiskus (atsevišķus) saslimšanas gadījumus, gan uzliesmojumus. Pirmo reizi ar pārtiku saistītu listeriozes uzliesmojumu reģistrēja 1981. gadā Kanādā, kad saslima 41 cilvēks. Šajā gadījumā uzturā tika lietoti uz vietas izbraukuma tirdzniecības transportlīdzeklī gatavoti svaigu kāpostu salāti. Cits piemērs: 1985. gadā Kalifornijā saslima 142 cilvēki, kuri uzturā bija lietojuši meksikāņu sieru. Francijā 1995. gadā saslima 33 cilvēki, kuri uzturā bija lietojuši mīksto sieru.

Atkarībā no galvenajiem klīniskajiem simptomiem izšķir piecas galvenās klīniskās listeriozes formas:

• grūtnieču listerioze;
• jaundzimušo listerioze;
• dziedzeru un acu forma;
• angiozi septiskā;
• neiroloģiskā.

Slimības klīniskā norise, saslimstot ar listeriozi grūtniecības laikā

• Iespējamas priekšlaicīgas dzemdības, auglis var piedzimt nedzīvs vai smagi slims. Lai gan ir aprakstīti gadījumi, kad grūtnieču listerioze ir tikusi sekmīgi ārstēta un piedzimis vesels bērns, tomēr jāatceras, ka grūtniecības laikā nav iespējams novērtēt, vai ārstēšana ir pasargājusi augli.
• Saslimstot ar listeriozi, grūtniecei var būt gripai līdzīgi simptomi ar muskuļu sāpēm, galvas sāpēm un drudzi, tonsilītu, faringītu, vieglu diareju. Saslimšana var noritēt arī bez izteiktiem simptomiem. Trīs dienas pēc tam, kad ar listeriozi saslimst grūtniece, inficējas arī auglis. Šajā laikā iespējams asinīs noteikt listerijas. Sievietei var būt arī dzimumorgānu iekaisuma pazīmes. Grūtnieces saslimšanas gadījumā pirmajā grūtniecības trimestrī var notikt spontānais aborts. Ja inficēšanās notiek trešajā trimestrī, auglim var attīstīties agrīnā jaundzimušo listerioze - auglis inficējas grūtniecības laikā, bet drīz pēc dzimšanas bērnam attīstās sepse, retāk meningīts vai pneimonija. Klasiskā slimības gadījumā novēro diseminētus mikroabscesus (izkaisītus nelielus strutu perēkļus audos un orgānos).
• Vēlīnā jaundzimušo listerioze - bērns inficējas dzemdību laikā dzemdību ceļos vai 1.-2. nedēļas laikā ar mātes pienu, ārkārtīgi retos gadījumos – intrahospitāli. Jāatceras, ka inficēti augļūdeņi satur ļoti daudz listeriju.

Profilakse

Specifiska listeriozes profilakse nav izstrādāta, vakcinācija nav iespējama.

Grūtniecēm, cilvēkiem ar novājinātu imūnsistēmu ieteicams izvairīties no saskarsmes ar potenciāli inficētu materiālu, piemēram, dzīvnieku aborta materiālu u.tml. Nelietot uzturā ledusskapī ilgstoši uzglabātus pārtikas produktus. Izvairīties no riska produktu lietošanas uzturā (nepasterizēts piens, jēla gaļa, mīkstie sieri, piemēram, brinza, feta, kamambērs, rikota, brī), bet var lietot jogurtu, krēmsierus, biezpiena sierus, nobriedušos sierus. Ja lieto uzturā rūpnieciski ražotus ēšanai gatavus ēdienus, tos pirms lietošanas ieteicams atkārtoti karsēt, līdz parādās garaiņi.

Lai izvairītos ne tikai no listeriozes, bet arī no citām pārtikas infekcijām, ieteicams ievērot pārtikas higiēnas noteikumus:

• mazgāt rokas pirms ēdiena gatavošanas un pēc svaigas gaļas, zivju un gliemeņu apstrādes;
• jēlu gaļu un zivis turēt atsevišķi no gataviem ēdieniem, lai izvairītos no jebkādas saskarsmes;
• turēt ledusskapi tīru;
• stingri ievērot saldēto produktu derīguma termiņu;
• nelietot vienus un tos pašus instrumentus, apstrādājot jēlos un gatavos produktus. Ja tiek lietoti vieni instrumenti jēlo un gatavo produktu asprātei – instrumentus mazgāt ziepjūdenī;
• svaigus dārzeņus un augļus pirms lietošanas uzturā labi nomazgāt;
• pārtikas produktu atsaldēšanai lietot ledusskapja zemākos plauktus, jo listeriju saturošais šķīdums no atsaldētas pārtikas var nokļūst uz pārtikas produktiem, kuri ievietoti zemāk;
• gatavojot salātus, dārzeņus kārtīgi nomazgāt.

Ja Jums ir aizdomas par saslimšanu ar listeriozi, nekavējoties sazinieties ar ārstu!

Palīdziet Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologiem veikt listeriozes gadījuma epidemioloģisko izmeklēšanu. Jūsu sniegtā informācija ir svarīga, lai atrastu infekcijas avotu un novērstu citu cilvēku inficēšanos!

Malārija ir daudzos tropu un subtropu reģionos plaši izplatīta un dzīvībai bīstama slimība.

Katru gadu daudzi starptautiskie ceļotāji saslimst ar malāriju, apmeklējot valstis, kur tā ir endēmiska, un tiek ziņots par vairāk kā 10 000 saslimšanas gadījumiem pēc atgriešanās mājās no ceļojuma. Ceļotājiem ir augsts risks saslimt ar malāriju, jo viņi nav imūni, un bieži vien pēc atgriešanās mājās viņiem var tikt uzstādīta vēlīna vai nepareiza diagnoze. Drudzis, kas parādās ceļotājiem trīs mēnešu laikā pēc atgriešanās no malārijas endēmiskiem rajoniem ir neatliekama situācija, kas prasa tūlītēju medicīnisku izmeklēšanu un ārstēšanu.

Ierosinātājs

Cilvēkā var parazitēt četras dažādas malārijas ierosinātāju protozoju parazītu Plasmodium sugas — P. falciparum, P. vivax, P. ovale un P. Malariae.

Infekcijas izplatīšanās veids

Malārijas ierosinātājus pārnēsā vairākas ģints Anophelesmalārijodu sugas, kas ir aktīvas galvenokārt nakts laikā.

Slimības raksturs

Malārija ir akūta febrila slimība, kuras inkubācijas periods ilgst 7 un vairāk dienas. Līdz ar to febrila saslimšana, kas attīstās straujāk nekā nedēļu pēc pirmā iespējamā kontakta ar ierosinātāju, nav malārija.

P. falciparum izraisa smagāko malārijas formu (tropisko malāriju), kam raksturīgas tādas mainīgas klīniskās pazīmes kā drudzis, drebuļi, galvassāpes, muskuļu sāpes un vājums, vemšana, klepus, caureja un sāpes vēderā; var sekot citi ar orgānu darbības traucējumiem saistīti simptomi, kā akūta nieru mazspēja, ģeneralizēti krampji, asinsrites kolapss, kam seko koma un nāve. Malārijas endēmiskos rajonos aptuveni 1% pacientu, kas inficējušies ar P. falciparum, mirst; mirstības rādītājs neimūnu ceļotāju vidū ar neārstētu P. falciparum infekciju ir ievērojami augstāks. Sākotnējie simptomi var būt viegli un ne tik vienkārši atpazīstami kā malārijas simptomi. Ir svarīgi apsvērt P. falciparum izraisītas malārijas iespējamību visos gadījumos, kas raksturojas ar neizskaidrojamu drudzi, kas parādās laika periodā no 7. dienas pēc pirmā iespējamā kontakta ar ierosinātāju līdz 3 mēnešiem (nereti arī vēlāk) pēc pēdējā iespējamā kontakta ar ierosinātāju. Jebkurai personai, kurai parādās drudzis šajā laika periodā, nekavējoties jāgriežas pie ārsta, lai noteiktu diagnozi un nozīmētu efektīvu ārstēšanu, kā arī jāinformē medicīniskais personāls par iespējamo kontaktu ar infekcijas ierosinātāju.

Agrīna diagnosticēšana un atbilstoša ārstēšana var izglābt dzīvību. Tropiskā malārija var būt nāvējoša, ja ārstēšana netiek uzsākta 24 stundu laikā. Lai noteiktu malārijas parazītu klātbūtni, nepieciešams veikt asins parauga pārbaudi. Ja pirmajā asins uztriepē malārijas izraisītāji netiek atrasti, bet klīniski ir aizdomas par inficēšanos ar malāriju, jāņem vairākus asins paraugus ar 6–12 stundu intervālu un rūpīgi jāizmeklē.

Īpašs risks saslimt ir grūtniecēm, maziem bērniem un gados vecākiem cilvēkiem. Saslimšana ar malāriju grūtnieču vidū palielina mātes nāves, spontānā aborta, nedzīva bērna piedzimšanas, kā arī jaundzimušā nāves risku.

Citu Plasmodium sugu izraisītās malārijas formas nav tik smagas un dzīvībai bīstamas.

Masalas ir ļoti lipīga akūta vīrusu infekcijas slimība, kas izplatās gaisa pilienu, kā arī tieša kontakta ceļā. Iespējamība saslimt ar masalām ir jebkuram neimūnam cilvēkam (iepriekš nav vakcinēts pret masalām vai nav slimojis ar masalām), kurš ir nonācis kontaktā ar saslimušo vai uzturējās telpās, kurās pēdējo divu stundu laikā atradies masalu slimnieks. Masalas var būt ļoti nopietna slimība, jo tās var norisēt ar smagām komplikācijām.

Pazīmes

Inficējoties ar masalām, slimības pazīmes parasti parādās pēc 10–12 dienām, tomēr var parādīties 7.–18. dienai. Tās sākotnēji atgādina saaukstēšanos – pēkšņs sākums ar iesnām, klepu un drudzi. Acis kļūst sarkanas un jutīgas pret gaismu. Slimībai progresējot, parasti 2.–4. slimības dienai, temperatūra var sasniegt 39–41°C, un parādās sarkani izsitumi, kas izplatās virzienā no galvas uz ķermeni 3–4 dienu laikā. Pēc 4. dienas izsitumi parasti sāk bālēt un izzūd nedēļas laikā, atstājot pastiprinātu pigmentāciju un ādas lobīšanos. Pēc izslimošanas veidojas imunitāte. Masalas tiek diagnosticētas, ņemot vērā raksturīgos klīniskos simptomus un laboratorijas testa rezultātus.

Komplikācijas

Visbiežākās masalu komplikācijas ir vidusauss iekaisums, caureja un pneimonija. Apmēram 1 no 1000 masalu pacientiem rodas iekaisums smadzeņu audos (encefalīts). Masalas bieži norit smagi un lielāks komplikāciju attīstības risks ir bērniem, kas jaunāki par pieciem gadiem, pieaugušiem virs 20 gadiem, personām ar imūndeficītu, piem., leikēmiju, HIV/AIDS, kā arī grūtniecēm, jo var izraisīt augļa bojāeju vai priekšlaicīgas dzemdības.

Inficēšanās

Masalu vīruss izplatās no personas uz personu ar gaisa pilieniem, inficētajai personai runājot, klepojot vai šķaudot. Vīrusus saturoši pilieni var palikt iekštelpu gaisā un līdz divām stundām, kā arī tikpat ilgi vīruss izdzīvo uz virsmām. Saslimušais ir bīstams apkārtējiem četras dienas pirms izsitumu vai slimības pirmo pazīmju (drudzis, iesnas, klepus) parādīšanās līdz ceturtajai dienai pēc izsitumu parādīšanās. Ir aprēķināts, ka viens saslimušais ar masalām var inficēt 8–15 personas, kuras nav imūnas pret masalām.

Ārstēšana

Nav zāles pret masalu vīrusu, līdz ar to tiek izmantoti līdzekļi, kas mazina slimības simptomu smagumu. Ja drudzis ilgst vairāk par divām dienām pēc izsitumu parādīšanās, tas var liecināt par sarežģījumiem un paaugstinātu komplikāciju risku. Antibiotikas nav efektīvas pret masalu vīrusu, bet tās izmanto komplikāciju gadījumā, lai ārstētu sarežģītas sekundārās bakteriālās infekcijas, kā pneimoniju un vidusauss iekaisumu.

Profilakse

Vakcinācija ir vienīgais efektīvais masalu profilakses pasākums, lai novērstu saslimšanu ar masalām. Vakcinācijas nolūkā izmanto kombinēto vakcīnu pret masalām, masaliņām un epidēmisko parotītu (MPR vakcīnu). Maksimālai aizsardzībai ir nepieciešamas divas potes, līdz ar to Latvijā un citās valstīs bērnu vakcinācijas kalendārs paredz divas potes ar MPR vakcīnu. Pirmo poti bērns saņem 12–15 mēnešu vecumā, bet revakcinācija tiek veikta septiņu gadu vecumā. Vakcīna ir droša un efektīva.

Kuras personas ir neuzņēmīgas jeb imūnas pret masalām?

            Pret masalām ir neuzņēmīgas (imūnas) personas, kuras:      

• pārslimoja infekciju, un masalas bija laboratoriski apstiprinātas;
• saņēmušas vecumam atbilstošo vakcīnas devu skaitu saskaņā ar vakcinācijas kalendāru un par to ir ieraksts medicīniskajā dokumentācija vai potēšanas pasē;
• pārbaudījušas un pierādījušas imunitāti laboratoriski;
• dzimušas pirms 1958. gada (ņemot vērā pēdējos gados reģistrēto masalu slimnieku vecumu, kā arī imunizācijas pret masalām uzsākšanu Latvijā (1968. gads), var pieņemt, ka šīs personas masalas ir pārslimojušas un var tikt uzskatītas par imūnām).

Ko darīt, ja esat bijis kontaktā ar slimnieku vai esat saslimis?

Ja jums ir pazīmes, kas liek domāt par masalām, it sevišķi, ja pēdējo 17 dienu laikā jums ir bijis kontakts ar personu, kura saslimusi ar masalām vai kurai ir bijusi akūta slimība ar drudzi un izsitumiem, jums vajadzētu telefoniski sazināties ar savu ģimenes ārstu un apsvērt iespēju pieteikt mājas vizīti, lai izvairītos no citu personu inficēšanas.

Neimūnām personām, kuras pakļautas inficēšanās riskam, ieteicama vakcinācija, kuru vēlams veikt 72 stundu laikā pēc iespējamas inficēšanās, jo inkubācijas periods vakcīnas vīrusam ir īsāks nekā dabiski iegūtam vīrusam.

Ja norādītais laiks (72 stundas) ir nokavēts, pēcekspozīcijas vakcinācija joprojām būtu ieteicama, lai nodrošinātu aizsardzību pēc citiem iespējamiem kontakta gadījumiem ar masalu slimniekiem, ja infekcija turpinās izplatīties masalu skartajā iestādē vai kolektīvā.

Neimūnu kontaktpersonu vakcinācija pret masalām ir paredzēta Ministru kabineta 2012. gada 6. novembra noteikumos Nr. 752 „Noteikumi par masalu un masaliņu pretepidēmijas pasākumiem” (http://likumi.lv/doc.php?id=252619), un tā tiek apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem. Jautājums par vakcināciju pēc kontakta ar masalu slimnieku jārisina ar savu ģimenes ārstu, izvērtējot potēšanas datus.

Detalizēta informācija par masalām ir pieejama SPKC tīmekļa vietnē:

https://spkc.gov.lv/upload/vestules/par_masalu_gadijumiem.pdf.

Pasaules Veselības organizācijas materiāli:

• Manual for the laboratory-based surveillance of measles, rubella, and congenital rubella syndrome, 3rd edition. Geneva: World Health Organization, 2018
• Measles outbreak guide. World Health Organization, 2022
• Guide for clinical case management and infection prevention and control during a measles outbreak. World Health Organization, 2020
• Guidelines for measles and rubella outbreak investigation and response in the WHO European Region, WHO Regional Office for Europe, ‎2013
• Operational considerations for planning and implementing catch-up vaccination in the WHO European Region. WHO Regional Office for Europe, 2022

Informācija ārstniecības personām:

Masalu izplatīšanās risku mazināšanas pasākumi:

Masaliņas pasaulē ir pazīstamas kopš 18. gadsimta. Šī infekcijas slimība nav smaga un lielākā iedzīvotāju daļa to pārslimo bērnībā. Kā liecina izmeklējumu dati, cilvēkiem, kuri vecāki par 25 gadiem vairāk nekā 90% gadījumu ir imunitāte pret masaliņām un gandrīz visiem, kuri vecāki par 35 gadiem.

Tomēr masaliņas ir bīstamas grūtniecēm. Šīs slimības ietekmē var rasties dažādi attīstības traucējumi auglim, ja māte grūtniecības laikā pārslimojusi masaliņas (īpaši pirmajā grūtniecības trimestrī). Periodā pirms vakcinācijas uzsākšanas, masaliņu saslimstības pacēlumiem bija raksturīgs periodiskums ik pēc trim gadiem. Ieviešot imunizāciju pret masaliņām ievērojami pagarinājās periods starp slimības pacēlumiem un saslimušo skaits katrā pacēlumā kļūst ievērojami mazāks.

Vakcinācija pret masaliņām ir iekļauta Pasaules Veselības organizācijas Paplašinātajā imunizācijas programmā, tā ir rekomendēta un veicama ekonomiski attīstītajās valstīs, lai novērstu iedzimto masaliņu sindroma gadījumus. 1993. gadā Latvijā (pirmā no bijušajām PSRS republikām) tika uzsākta bērnu vakcinācija pret masaliņām, iekļaujot vakcinācijas kalendārā:

• 15 mēnešu vecus abu dzimumu bērnus, lai nākotnē samazinātu un pārtrauktu masaliņu vīrusa cirkulāciju
• 12 gadu vecas meitenes ar mērķi aizsargāt sievietes un novērst iedzimto masaliņu sindroma risku.

Pateicoties bērnu vakcinācijai, Latvijā vērojama masaliņu saslimstības samazināšanās tendence. Pēdējais masaliņu uzliesmojums Latvijā tika reģistrēts 1996. gadā, kad masaliņas pārslimoja 5800 bērni (pārsvarā skolas vecuma bērni). Kopš tā laika saslimstība ar masaliņām nepārsniedz 10 gadījumus uz 100 000 iedzīvotājiem periodā starp saslimstības pacēlumiem.

2002. gadā vakcinācijas kalendārs tika papildināts vēlreiz un tika noteikta revakcinācija pret masaliņām 7 gadus veciem bērniem.

Simptomi

Masaliņu ierosinātājs ir rubivīruss. Klīniskie simptomi - temperatūras paaugstināšanās, limfmezglu pietūkums un izsitumi pa visu ķermeni. Slimības gaita parasti ir viegla. Inkubācijas periods ir 12-23 dienas, bet parasti 14 - 16 dienas. Sievietēm grūtniecības pirmajās 16 nedēļās vīruss ir īpaši bīstams, jo tas viegli nokļūst caur placentu embrija audos. Vīruss var izraisīt augļa bojāeju, spontānu abortu, vai arī smagas bērna attīstības anomālijas - tā saucamo iedzimto masaliņu sindromu.

Profilakse

Bērnu vakcinācija pret masaliņām pēc Latvijā apstiprināta vakcinācijas kalendāra. Vecākiem un ārstiem jāseko, lai visas meitenes pēc 12 gadu vecuma būtu vakcinētas pret masaliņām. Meiteņu vakcinācija veicama arī gadījumos, ja medicīniskajā dokumentācijā ir dati par pārslimotām masaliņām, kas nav laboratoriski apstiprinātas, jo atsevišķas infekcijas slimības var atgādināt masaliņas (paaugstināta ķermeņa temperatūra un izsitumi). Vakcinācija nav kaitīga bērna veselībai, ja agrāk viņš jau pārslimojis masaliņas.

Vakcinācija ir ieteicama arī reproduktīvā vecuma sievietēm, kuras nav vakcinētas pret masaliņām. Ģimenes ārstiem ieteicams izskaidrot sievietēm vakcinācijas nozīmi iedzimto masaliņu sindroma profilaksē.

Mārburgas vīrusa slimība (MVS) ir reta, bet smaga hemorāģiskā drudža slimība, kas skar gan cilvēkus, gan primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti. MVS izraisa Marburgas vīruss, ģenētiski unikāls zoonozes (vai dzīvnieku pārnēsāts) RNS vīruss, kas pieder filovīrusu saimei.  

Pirmo reizi Marburgas vīruss tika atklāts 1967. gadā, kad vienlaikus notika hemorāģiskā drudža uzliesmojumi laboratorijās Marburgā un Frankfurtē, Vācijā, un Belgradā, Dienvidslāvijā (tagad Serbija). 

Infekcijas avots 

• Āfrikas augļu sikspārņi (Rousettus aegyptiacus – Mārburgas vīrusa rezervuārs) vai to urīns un/vai izdalījumi; 
• Cilvēki, kas slimo ar Mārburgas vīrusa slimību; 
• Ar Marburgas vīrusu inficēti primāti, kas nav cilvēkveidīgie primāti. 

Riska grupā ietilpst ģimenes locekļi un slimnīcu personāls, kas aprūpē ar Mārburgas vīrusu inficētus pacientus un nav ievērojuši atbilstošus infekciju profilakses un kontroles prasības. Atsevišķas profesijas, piemēram, veterinārārsti un laboratorijas vai karantīnas iestāžu darbinieki, kas strādā ar primātiem, kas nav cilvēkveidīgie primāti no Āfrikas. 

Inkubācijas periods 2–21 diena 

Simptomi 

MVS ir pēkšņs sākums, drudzis, drebuļi, galvassāpes un mialģija (muskuļu sāpes). Apmēram piektajā dienā pēc simptomu parādīšanās var rasties makulopapulāri izsitumi, biežāk krūšu kurvja, muguras, vēdera rajonā. Var parādīties slikta dūša, vemšana, sāpes krūtīs, iekaisis kakls, vēdera sāpes un caureja. Simptomi kļūst arvien smagāki var būt dzelte, aizkuņģa dziedzera iekaisums, smags svara zudums, delīrijs, šoks, aknu mazspēja, masveida asiņošana un vairāku orgānu disfunkcija. 

MVS klīniskās pazīmēs un simptomi ir līdzīgi citām infekcijas slimībām (piemēram, malārijai vai vēdertīfam) vai endēmiskajiem vīrusu hemorāģiskajiem drudžiem, piem., Lasas drudzim vai Ebolas vīrusslimībai.  

Piesardzības pasākumi 

Izvairīties no kontakta augļu sikspārņiem (Rousettus aegyptiacus) un slimiem primātiem. 

Ja pacientam ir aizdomas vai ir apstiprināta MSV, ir jāizmanto infekcijas profilakses un kontroles pasākumi: 

• inficētās personas stingra izolācija;  
• aprūpējot slimniek, lietot individuālos aizsardzības līdzekļus, t.sk cimdus un maskas; 
• aprīkojuma un pacienta izdalījumu sterilizācija vai pareiza iznīcināšana. 

Informācija ceļotājiem

Informācija ārstniecības personām:

• Informācija profesionāļiem: Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģionālā biroja kopsavilkums par MERS-CoV respiratoro sindromu
• Par MERS-CoV infekcijas risku saistībā ar uzliesmojumu Dienvidkorejā (12.06.2015.)

• Par MERS-CoV infekciju un ieteikumiem infekciju kontrolei (08.07.2013.)

• Informācija par smagu elpošanas ceļu slimību, kas saistīta ar jauno koronavīrusu (22.05.2013.)

• Par jaunu koronavīrusu un ar to saistīto risku sabiedrības veselībai (27.09.2012.)

Informācija ārstniecības personām:

Par vīrusmeningītu epidemioloģisko uzraudzību (20.07.2013.)

Informācija ārstniecības personām:

Par C serogrupas meningokoku infekcijas uzliesmojumu Eiropā (06.08.2013.)

Mēris (plague (angl.) pestis (latin.)) ir bīstama bakteriāla karantīnas infekcija (zoonoze) ar augstu letalitāti.

Ierosinātājs

Mēra ierosinātājs ir baktērija Yersinia pestis, kas pieder Enterobacteriaceae dzimtai un tā ir nekustīga, īsa, galos noapaļota, vidū paplašināta, fakultatīvi aeroba nūjiņa. Šīs baktērijas neveido sporas. Y.pestis baktēriju izturība vidē ir atkarīga no vides faktoru ietekmes, to dzīves ilgums pieaug, samazinoties vides temperatūrai. Augsnē tās var izdzīvot līdz 11 mēnešiem, ūdenī, uz pārtikas produktiem un sadzīves priekšmetiem Y.pestis saglabā dzīvotspēju līdz 3 mēnešiem. Tās iznīcina tieši saules stari un sausums. Mēra baktērijas spēj ierosināt saslimšanu daudzām siltasiņu dzīvnieku sugām un cilvēkiem, un to augstā invazivitāte izskaidrojama ar spēju izstrādāt neirotropas un nekrotizējošas darbības toksīnus, kā arī fermentus.

Simptomi

Stipra intoksikācija, ādas limfmezglu un plaušu bojājumi, bet parasti tā sākas ar gripai līdzīgiem simptomiem.

Mērim izšķir vairākas klīniskās formas. Visbiežāk konstatēta salīdzinoši vieglākā - buboņu forma, kad tiek skarti reģionālie limfmezgli. Daudz retāk - septiskā (smagākā) forma, kas ir terminālā fāze visām formām, kā arī ļoti smagā latentā mēra plaušu forma. Ļoti retos gadījumos iespējama mēra apslēptā (pestis minor) un ādas forma.

Mēra plaušu forma ir smagākā un retāk sastopamā mēra forma un tās inkubācijas periods ir 1-6 dienas. Plaušu forma ir vai nu buboņu un septiskās formas komplikācija, vai primāra respiratora infekcija, kuru iegūst ieelpojot infekcijas ierosinātāju aerosolizētā veidā. Slimība sākas akūti, ar augstu temperatūru, galvassāpēm, sāpēm muskuļos, vemšanu, diareju, CNS traucējumiem u.c. Vēlāk, attīstoties pneimonijas formai, pievienojas sāpes krūtīs, klepus, aizdusa, respiratora nepietiekamība un septiskais šoks.
Letalitāte bez antibiotiku terapijas sasniedz 100% 2-3 dienu laikā, ārstējot – līdz 10%, atkarībā no ārstēšanas savlaicīguma.

Mēra buboņu forma ir visbiežāk sastopamā, no inficētas blusas kodiena iegūtā infekcijas forma. Tās inkubācijas periods ir 2-8 dienas. Slimībai raksturīgs pēkšņs sākums, drudzis ar augstu ķermeņa temperatūru, galvassāpes, nelabums, vemšana, nespēks. 6-8 stundu laikā attīstās sāpīgs bubonis aksilārajos un cervikālajos limfmezglos. Iespējamās komplikācijas – primāra vai sekundāra septicēmija, sekundāra pneimonija, meningīts. Letalitāte – 60% neārstējot, bet ar antibiotiku terapiju - līdz 5%.

Mēra septiskajai formai (ierosinātājam nokļūstot asinīs) raksturīgs septiskais šoks, intravaskulāra koagulācija, gangrēna ekstremitāšu galos, meningīts. Neārstējot letalitāte sasniedz 100%.

Mēra ierosinātāju rezervuārs dabā ir aptuveni 200 grauzēju sugas, tomēr galvenie baktēriju nēsātāji ir žurkas, susliki, murkšķi, smilšu peles, strupastes. Mēra dabas perēkļi, kas saistīti ar savvaļas grauzējiem un to ektoparazītiem, eksistē visos pasaules kontinentos (izņemot Austrāliju) stepju, pustuksnešu un tuksnešu zonās. Mēra ierosinātāja specifiskie pārnesēji ir blusas.

Inficēšanās

Inficēties ar mēri iespējams:

• piesūcoties inficētai blusai;
• tieša kontakta ceļā ar slimu vai mirušu dzīvnieku vai cilvēku audu šķidrumiem;
• ar inficēto dzīvnieku respiratoriem sekrētiem mēra plaušu formas gadījumā;
• neievērojot piesardzības pasākumus laboratorijā vai ārstniecības iestādē;
• saskaroties ar slimnieku kontaminētiem priekšmetiem vai drēbēm (inhalācijas ceļā).

Kā mēra infekcijas avoti epidemioloģiski visbīstamākie ir slimnieki ar plaušu un septisko mēra formu, vismazāk bīstamie - ar buboņu mēra formu.

Profilakse

Mēra profilakse Latvijā balstās uz sabiedrības veselības aizsardzības pasākumiem (lasiet vairāk "Sabiedrības veselības aizsardzības pasākumu veikšanas kārtību" un "Starptautiskos veselības aizsardzības noteikumus"), kas paredzēti, lai samazinātu infekcijas ievešanas risku no mēra dabas perēkļu zonu valstīm. Slimību profilakses un kontroles centrs regulāri apkopo Pasaules Veselības organizācijas informāciju par infekcijas slimību uzliesmojumiem pasaulē.

Pasaulē katru gadu tiek reģistrēti ap 1000-6000 mēra (galvenokārt, buboņu mēra formas) gadījumi, kas tiek reģistrēti šīs infekcijas slimības dabiskajās izplatības zonās jeb dabas perēkļos ASV rietumos, Dienvidamerikā, Āfrikā, Centrālajā un Dienvidaustrumāzijā (Indonēzijā, Birmā, Nepālā un īpaši Vjetnamā) un Krievijas dienvidos.

Pasaulē ir bijušas 3 mēra pandēmijas (VI, XIV un XIX gs.), kas bija letālas miljoniem cilvēku gandrīz visos pasaules kontinentos. Trešās mēra pandēmijas laikā (1894. - 1903. g.) tika atklāts mēra ierosinātājs un tā pārnesēji, 1926. gadā tika izstrādāta vakcīna. Pēdējais mēra saslimšanas gadījums Eiropā reģistrēts pēc Otrā pasaules kara.

Kas ir Mycoplasma pneumoniae

Mycoplasmatacea dzimtas baktērija kam nav cietā šūnu apvalka – tas ļauj tai mainīt izmēru un formu. Tā parasti neiekļūst šūnā, bet piestiprinās pie cilvēka epitēlij šūnas un piestiprinoties pie epitēlijšūnas,  neļauj organismam to izvadīt. 

Kā izplatās? 

• izplatās gaisa pilienu ceļā;  

• inkubācijas periods 1-4 nedēļas​; 

• parasti viegla gaita, “staigājoša pneimonija”​; 

• slimība ilgst no dažām dienām līdz mēnesim un pat ilgāk. 

Kādi ir simptomi? 

Mycoplasma pneumoniae bērniem var biežāk izraisīt pneimonijas simptomi bērniem <5 gadiem – iesnas, svilpojoša elpošana, bez drudža, vemšana, caureja​. Slimības sākums var būt pakāpenisks un subakūts, lēnām progresējot, līdz drudzim augstai T un pastāvīgam klepum.  

Infekcija visbiežāk izraisa: traheobronhītu, faringītu, pneimoniju. 

Vispārīgie simptomi: nespēks, drudzis, klepus, galvassāpes. 

Kādas var būt komplikācijas? 

Smagas komplikācijas var izraisīt hospitalizāciju un dažreiz nāvi. 

Elpceļu komplikācijas – astmas paasinājums un smaga pneimonija. 

Citas komplikācijas: encefalīts, hemolītiskā anēmija, nieru disfunkcija, kuņģa-zarnu trakta sūdzības, ādas traucējumi, nespecifiskas mialģijas, artralģijas vai poliartropātijas, septisks artrīts. Ādas traucējumi var ietvert multiformu eritēmu, Stīvensa-Džonsona sindromu un toksisko epidermas nekrolīzi. 

Sastopamība​​

Mycoplasma pneumoniae infekcijas ir izplatītas visa pasaulē. ASV tiek lēsts, ka katru gadu notiek 2 miljoni gadījumu.Tomēr daudzi infekcijas gadījumi netiek diagnosticēti, tāpēc faktiskais skaits, iespējams, ir lielāks.​ 

Sezonalitāte​ 

Mycoplasma pneumoniae infekcijas var notikt jebkurā gada laikā. Tomēr tās var būt biežākas vasarā un agrā rudenī.​ Mycoplasma pneumoniae infekciju skaits laika gaitā mainās. Slimības pacēlumi parasti ir ik pēc 3 līdz 7 gadiem. Celmu veidu atšķirības veicina šo periodiskumu.​ 

Uzliesmojumi​ 

Uzliesmojumi galvenokārt notiek pārpildītās vidēs, piemēram, skolās, koledžu rezidencēs un pansionātos. Uzliesmojumi var paildzināties Mycoplasma pneumoniae garā inkubācijas perioda dēļ. 

Antibiotiku rezistence 

Rezistence pret makrolīdiem parādījās Mycoplasma pneumoniae un ir pieaugusi kopš 2000. gadiem.​ Pašreizējie dati liecina, ka kopējā makrolīdu rezistences izplatība pasaulē Mycoplasma pneumoniae var būt aptuveni 28 %. ​Tomēr pastāv ievērojamas ģeogrāfiskās atšķirības:​ Kanādā ~ 12%​, Ķīna ~ 80%​, Eiropā vidēji ~ 5% (augstākais Itālijā ~20%)​, Japānā vairāk nekā 50%, ASV ~ 10% ar reģionālu mainīgumu. 

Diagnostika 

Mycoplasma pneumoniae kultūras izdalīšanu veic speciālās laboratorijās, ir laikietilpīga, nav optimāla ārstēšanas lēmumu pieņemšanai.​ 

Seroloģiskā pārbaude – komerciāli pieejami komplekti, taču tiem trūkst specifiskuma. Bieži vien ir nepieciešamas vairākas pacienta vizītes, lai savāktu pāru seruma paraugus​ (akūta un atveseļošanas perioda)​.

Molekulārie testi –  augstu jutība un specifiskums, nodrošina savlaicīgus rezultātus ārstēšanas lēmumu pieņemšanai. Šie testi var arī noteikt celmus un noteikt jutību pret antibiotikām. 

Norovīrusu infekcija ir akūta vīrusu infekcijas slimība, kurai raksturīga caureja, spontāna vemšana, sāpes vēderā, neliela ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, slikta dūša. Norovīrusu daudzums, kas spēj inficēt cilvēku ir niecīgs, tāpēc slimība ir ļoti “lipīga”. 

Norovīrusu etioloģijas saslimšanas gadījumi tiek reģistrēti visa gada garumā, bet sezonālais pacēlums tiek novērots gada aukstajos mēnešos. 

Slimība 70% gadījumu sākas ar vemšanu (biežāk izteikts bērniem), bet pieaugušajiem – ar caureju. Inkubācijas periods (laiks no inficēšanās brīža līdz slimības pirmajām pazīmēm) ir no 10-12 stundām līdz 4 dienām (parasti 24 – 48 stundas) pēc inficēšanās. Slimība ilgst 2-3 dienas. Slimība bīstama zīdaiņiem, maziem bērniem, cilvēkiem ar novājinātu imūnsistēmu izteiktas organisma atūdeņošanās dēļ. 

 Infekcijas avots ir slims cilvēks. Visbiežāk norovīruss izplatās tieša kontakta ceļā no personas uz personu vai ar piesārņotu koplietošanas priekšmetu starpniecību. Nereti inficēšanās notiek, lietojot uzturā ūdeni vai pārtiku, kuru gatavošanas laikā piesārņojis slims pārtikas apritē iesaistīts darbinieks (arī persona, kurai slimība norit bez simptomiem vai vieglā formā). Tā kā vīruss izdalās arī ar atvemtām masām, iespējama to atrašanās mutes dobumā, kā rezultātā atsevišķos gadījumos nav izslēgta vīrusa izplatīšanās pa gaisu ar mikroskopiskām siekalu daļiņām tuvā kontaktā. Norovīrusi ir izturīgi apkārtējā vidē un tie spēj izdzīvot ilgstošu laiku uz dažādām virsmām, tādējādi arī apkārtējā vide var kalpot kā avots jauniem saslimšanas gadījumiem.  Imunitāte pret norovīrusu nav ilgstoša un iespējama atkārtota inficēšanās.

Lai pasargātu sevi no norovīrusu infekcijas un mazinātu infekcijas izplatīšanos, ļoti svarīgi ievērot personīgo higiēnu, ka arī citus profilakses pasākumus:
 bieži un rūpīgi mazgāt rokas ar ziepēm vairākas reizes dienā, sevišķi slimošanas laikā, jo izraisītāji intensīvi izplatās arī ar rokām.

rokām

• pareizi mazgāt rokas pirms un pēc tualetes izmantošanas, kā arī pirms ēdiena gatavošanas;
• mācīt bērniem nebāzt mutē pirkstus, zīmuļus, citus priekšmetus, jo uz tiem var būt infekcijas izraisītāji;
• izvairīties no pieskaršanās acīm, degunam un mutei ar nemazgātām rokām;
• cilvēki, kuriem ir akūtas zarnu infekcijas simptomi, nedrīkst nodarboties ar pārtikas produktu gatavošanu, transportēšanu, realizēšanu. Vismaz divas dienas pēc simptomu pazušanas ir jāpaliek mājās un turpināt darbu atļauts tikai ar ārsta izziņu;
• slimie bērni nedrīkst apmeklēt bērnu kolektīvus;
• Gadījumos, ja ar saslimušā izdalījumiem piesārņotas virsmas vai priekšmeti, tās rūpīgi jāiztīra un jādezinficē, izmantojot individuālos aizsardzības līdzekļus (piemēram, vienreizējās lietošanas cimdus un vienreizējās lietošanas priekšautus). Savācot slimnieka atvemtās masas, izmantot sejas masku, lai izvairītos no inficēšanās ar iespējamām gaisā esošām siekalu daļiņām. Visas drēbes, kas var būt piesārņotas ar saslimušā izdalījumiem, jāmazgā veļas mašīnā karstā ūdenī;
• nelietot uzturā nemazgātus augļus un dārzeņus;
• ja mājās ir norovīrusu infekcijas slimnieks, jāievēro piesardzības pasākumi: slimniekam jāizmanto individuālie kopšanas līdzekļi un trauki;
• telpu uzkopšanu jāveic ar sadzīves dezinfekcijas līdzekļiem, regulāri jāvēdina telpas un jāierobežo kontakti ar slimnieku.

Paragripas vīrusi pieder pie Paramyxoviridae dzimtas, satur RNS un apvieno piecus vīrusu tipus. 1. un 2. vīrusa tips etioloģiski vairāk saistīts ar krupa attīstību bērniem un neiroloģisku sindromu. 3.tips biežāk saistīts ar apakšējo elpceļu slimībām. 4. un 5. tipa darbība vēl ir maz izpētīta.

Infekcijas avots
Infekcijas avots ir slimnieks ar klīniski izteiktu infekcijas formu. Vīruss izdalās no aizdegunes jau inkubācijas perioda beigās, visintensīvāk slimības akūtā perioda 2. - 3. dienā.

Paragripa ir tipiska gaisa pilienu infekcija. Vīrusi cirkulē visu gadu, tomēr 3.tipa vīrusus var uzskatīt par endēmiskiem un tos sastop vairumā gadījumu. 1.tipa vīrusi var izsaukt lokālus epiduzliesmojumus vēlos rudeņos un agros pavasaros.

Simptomi
Inkubācijas periods ilgst 2-7 dienas. Slimība sākas pakāpeniski. Vērojamas katarālas parādības iesnu veidā. Temperatūra pirmajās slimības dienās ir normāla, 3.-4. dienā tā ir paaugstināta. Vistipiskākā paragripas pazīme ir laringīts, kas raksturojas ar sausu un rejošu klepu, skrāpēšanās sajūtu aiz krūšu kaula, balss aizsmakumu, kas ilgst parasti 3 nedēļas un slikti padodas terapijai.

Paratīfs ir akūta bakteriālā slimība, kam raksturīgs zarnu trakta limfātiskās sistēmas bojājums, bakteriēmija, izteikta intoksikācija, drudzis, izsitumi. Izraisītājs ir Salmonella paratyphi A vai B. Paratīfa A rezervuārs un avots ir slims cilvēks vai baktēriju nēsātājs, bet paratīfa B – gan cilvēks, gan dzīvnieki, piemēram, lopi, mājputni. Paratīfs B ir izplatīts visā pasaulē, bet paratīfs A sastopams retāk, galvenokārt Dienvidaustrumāzijā un Āfrikā.

Paratīfa pārnešanas mehānisms ir fekāli orālais. Slimnieks vai nēsātājs izraisītāju ārējā vidē izdala ar izkārnījumiem un urīnu. Inficēšanās visbiežāk notiek ar piesārņotu ūdeni vai pārtiku, retāk – sadzīves kontakta ceļā. Ūdens biežāk ir piesārņots seklās ūdenskrātuvēs un tehniskajās ūdenskrātuvēs, kā arī teritorijās ar nepilnībām kanalizācijas sistēmā. Biežāk piesārņotie pārtikas produkti ir piens un no tā pagatavotie produkti: krēmi, svaigie salāti, moluski. Inficēšanās ar dārzeņiem ir iespējama, ja tos audzēšanas procesā apstrādā ar notekūdeņiem.

Paratīfa A inkubācijas periods ir 3-14 dienas. Saslimšana sākas akūti un sākuma periods iezīmējas ar katarālām izpausmēm – iesnām, klepu u. tml. Ir izteikta sejas hiperēmija, herpētiski izsitumi uz lūpām, kā arī sklēru asinsvadu injekcija. Ķermeņa temperatūras paaugstināšanās laikā raksturīgi drebuļi un svīšana. Izsitumi parādās 4.-7. slimības dienā.

Paratīfa B inkubācijas periods ir 2-8 dienas. Saslimšana sākās akūti kā gastroenterīts, raksturīgas vēdersāpes, vemšana un šķidra vēdera izeja. Temperatūras paaugstināšanās ir īslaicīga. Izsitumi mēdz būt dažādi un daudz. Nereti drudzis un citas slimības pazīmes ir maz izteiktas. Paratīfs B noris parasti vieglāk nekā paratīfs A, komplikācijas vērojamas retāk, letalitāte zema.

Pēc pārslimotā paratīfa var izveidoties hroniska baktēriju nēsāšana. Paratīfa, tāpat kā vēdertīfa baktēriju nēsātājiem nav atļauts strādāt pārtikas rūpniecībā, pārtikas veikalos, ēdnīcās. Pēc paratīfa pārslimošanas paliek ilgstoša un stabila imunitāte, bet nepastāv t.s. krusteniskā imunitāte (slimnieks, kas pārslimojis viena veida paratīfu, var saslimt ar citiem paratīfa veidiem vai vēdertīfu).

Profilakses pasākumi:

• roku un personīgās higiēnas ievērošana;
• higiēnas prasību ievērošana visos pārtikas aprites posmos;
• ūdensapgādes avotu atbilstība sanitāri tehniskajām normām un prasībām, ūdensvadu iekārtu uzturēšana atbilstoši sanitāri tehniskajām prasībām, dzeramā ūdens attīrīšana un dezinfekcija;
• notekūdeņu attīrīšana un dezinfekcija pirms to novadīšanas ūdenskrātuvēs;
• atkritumu bedru, lauku tualešu regulāra attīrīšana un dezinfekcija, neorganizēto izgāztuvju likvidēšana;
• dodoties ceļojumā (it īpaši uz endēmiskiem rajoniem - Āfrikas ziemeļu un rietumu daļas, Dienvidāzija un Peru) ir ieteicams lietot fasēto ūdeni, kā arī nelietot uzturā nemazgātus augļus un dārzeņus, dzērienus ar ledus gabaliņiem;

Parvovīrusa B19 infekcija parasti ir viegla slimība, kurai raksturīgi, “iepļaukāta vaiga” tipa izsitumi uz sejas un mežģīņveida izsitumi uz ķermeņa un ekstremitātēm, ar to visbiežāk slimo bērni. Izsitumi var niezēt. Šai infekcijai raksturīgs viegls drudzis un vājums. Izsitumi parasti izzūd 7 – 10 dienu laikā.

Arī pieaugušie var saslimt ar parvovīrusa B19 infekciju, slimība var noritēt bez simptomiem, ar līdzīgiem izsitumiem kā bērniem vai pietūkušām un sāpīgām locītavām (parasti plaukstu, roku vai ceļu locītavas). Locītavu pietūkums un sāpes izzūd 1 – 2 nedēļu laikā, retāk – dažu mēnešu laikā. Līdz 50% pieaugušo ir bērnībā pārslimojuši parvovīrusa B19 infekciju un tāpēc ir imūni pret to.

20% bērnu un pieaugušo pārslimo šo infekciju bez simptomiem.

Parvovīrusa B19 infekcija var būt bīstama grūtniecēm, cilvēkiem ar asins slimībām vai imūnsupresiju, ja viņiem šī infekcija iepriekš nav bijusi. Pētījumi liecina, ka līdz 30-40% grūtnieču var būt uzņēmīgas pret parvovīrusa B19 infekciju. Līdz 10% grūtnieču, kas inficētas ar parvovīrusu B19 pirmajās 20 grūtniecības nedēļās, var sastapties ar tādām komplikācijām kā hydrops fetalis (augļa hidropss jeb ūdenssērga – šķidruma uzkrāšanās audos vai ķermeņa iekšējos dobumos) un spontāno abortu. Paaugstināta vīrusa cirkulācijas intensitāte sabiedrībā periodiskajos saslimstības pacēlumos rada risku grūtniecēm, kuras iepriekš nav bijušas inficētas ar parvovīrusa B19 infekciju un tāpēc viņām nav imunitātes pret šo infekciju. Grūtnieces, kuras ir uzņēmīgas pret parvovīrusa B19 infekciju, parasti inficējas, kontaktējoties ar inficētiem bērniem mājsaimniecībā vai darba vidē, piem., izglītības vai ārstniecības iestādēs.

Parvovīruss B19 ir vienīgais parvovīrusu paveids, ar ko var inficēties cilvēks. Arī suņi un kaķi slimo ar parvovīrusu infekciju, bet slimības ierosinātāji ir dzīvnieku parvovīrusi.

Saslimstības ar parvovīrusa B19 infekciju pacēlumi tiek novēroti periodiski, ik pēc četriem līdz 10 gadiem. Cilvēki mēdz inficēties ar parvovīrusu B19 biežāk ziemas beigās, pavasarī un vasaras sākumā.

Infekcija ir lipīga (kontagioza) līdz brīdim, kad parādās izsitumi, atšķirībā no līdzīgas infekcijas – masaliņām, ar kuru slimojot bērns ir kontagiozs arī izsitumu laikā.

Pirms atgriešanās kolektīvā (izglītības iestādē, darba vietā u.c.), konsultēties ar savu ģimenes ārstu. Katrs saslimšanas gadījums ir jāizvērtē individuāli, paralēli izsitumiem var būt vēl arī citi simptomi, kā piemēram-izmainīta vēdera izeja, temperatūra, iesnas.  Ja pacienta veselības stāvoklis ir apmierinošs un nav citu klīnisko simptomu, ģimenes ārsts izlemj par atgriešanos kolektīvā.

Infekcijas avots ir saslimušā elpceļu izdalījumi jeb sekrēti (siekalas, krēpas, deguna gļotas u.c.) līdz brīdim, kad parādās izsitumi, kā arī tiešs kontakts ar saslimušā lietotiem traukiem un citiem sadzīves priekšmetiem.

Mājas perēkļos parasti saslimst 50% uzņēmīgo personu. Pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās parasti inficējās 10% - 60% bērnu.

Uzņēmīgā persona parasti saslimst 4 līdz 14 dienu laikā no inficēšanās brīža (retāk – līdz 20 dienām).

Parvovīrusu B19 var pārnest ar donora asinīm, ja donors ir bijis asimptomātisks. Parvovīruss B19 inficēto donoru asinīs apdraud asins saņēmējus, sevišķi pacientus, kuriem ir novājināta imūnsistēma.

Parvovīrusa B19 infekcija tiek diagnosticēta klīniski, atrodot specifiskos izsitumus, un laboratoriski, izmeklējot asinis uz imūnglobulīna M (IgM) antivielām pret parvovīrusu B19 vai nosakot vīrusa DNS klātbūtni. Laboratoriskais apstiprinājums būtu būtisks, lai parvovīrusa B19 infekciju diferencētu no citām infekcijas slimībām, kuras arī norit ar izsitumiem (masaliņas, masalas u.c.). It sevišķi laboratoriskā diagnostika ir svarīga grūtniecēm.

Ārstēšanā parasti izmanto medikamentus simptomu (drudzis, sāpes, nieze) likvidēšanai.

90-to gadu beigās tika radīta vakcīna pret parvovīrusa B19 infekciju, bet, ņemot vērā slimības vieglo gaitu un vakcīnas izmaksas, tā netika ieviesta.

Ārstiem jāapzinās parvovīrusa B19 infekcijas iespējamība un jānodrošina atbilstoša rīcība, lai aizsargātu grūtnieces, vai citas veselības riska grupas pacientus, jo īpaši tos, kuri strādā augsta riska profesijās (piemēram, veselības aprūpes darbinieki, dienas centru aprūpes darbinieki, skolotāji utt.).

Profilakses nolūkā veicami tādi pat piesardzības pasākumi kā citu pilienu infekciju gadījumā:https://www.spkc.gov.lv/lv/gripas-covid-19-un-citu-akutu-augsejo-elpcelu-infekciju-aaei-profilakses-pasakumi

Informācija par roku mazgāšanu: https://www.spkc.gov.lv/lv/media/16483/download?attachment

ECDC informācija par parvovīrusa B19 infekciju: https://www.ecdc.europa.eu/sites/default/files/documents/communicable-disease-threats-report-week-16-2024_final.pdf

Parvovīrusa B19 infekcija un grūtniecība

Galvas utis (Pediculus humanus capitis) ir bālgani vai gaišpelēki asinssūcēji parazīti – 2-4 mm gari kukaiņi bez spārniem, ar 6 labi attīstītām tvērējkājām, kas spēj ļoti cieši aptvert un pieķerties matam vai diegam. Šī parazīta galvenā lokalizācijas vieta ir cilvēka mati, bet, intensīvi vairojoties, tās izplatās arī citā ķermeņa augšdaļas apmatojumā (uzacīs, skropstās, bārdā u.c.). Galvas utis barojas ar asinīm; barojoties uts ādā ievada siekalas. Galvas uts dzīves ilgums ir vidēji nepilns mēnesis (20 – 30 dienas) un šajā laikā mātīte var producēt vairāk nekā 100 oliņu bāli sudrabotā krāsā, kuras dēvē arī par gnīdām. Utu mātīte oliņas ar speciālu sekrētu ļoti cieši piestiprina mata stiebram, tuvu pie galvas ādas. Oliņu attīstība ilgst aptuveni nedēļu, pēc nedēļas izšķiļas jaunās utis jeb nimfas, kas izaug vidēji 2 -3 nedēļu laikā. Optimālā temperatūra utu attīstībai ir apmēram 32C.

Utu invāzija jeb utainība. Utu invāzija var skart ikvienu cilvēku. Visbiežāk tā skar mazus bērnus un skolniekus. Fizisks kontakts starp cilvēkiem ir biežākais utu izplatīšanās veids. Netiešie utu invāzijas ceļi ietver cilvēka, kuram ir utis, ķemmes vai matu sukas lietošanu, svešu cepuru, šaļļu vai citu galvas segu lietošanu, dvieļu vai spilvendrānu kopīgu lietošanu vai apģērbu uzlaikošanu veikalos. Utis un gnīdas vislabāk konstatēt matos tuvu galvas ādai, vietās, kur mati visbiezākie, jo utis izvairās no gaismas. Galvas utis uz apģērba, paklāja vai gultas piederumiem var izdzīvot 2-3 dienas līdz pat 10 dienām. To oliņas var izdzīvot vairāk nekā 2 nedēļas.

Pazīmes

• Pastāvīga spēcīga galvas un kakla mugurējās daļas ādas nieze;
• Ādas (aizauss rajonā un kakla mugurējā daļā sakasījumi - mazi, sarkani uztūkumi, ādas sacietējumi ar seroziem (ūdeņainiem) izdalījumiem;
• Mazi, balti plankumi (oliņas vai gnīdas) pie mata saknes, ko ir grūti atdalīt;
• Redzami paši parazīti – galvas utis.

Pedikulozes ārstēšana jeb cīņa ar utu apsēstību

Visbiežāk utu invāzija skar pirmsskolas un skolas vecuma bērnus. 2010.gada 23.marta Ministru Kabinets apstiprinājis noteikumus Nr.277 „Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo profilaktiskā veselības aprūpe un pirmās palīdzības pieejamība izglītības iestādēs”. 

Šo noteikumu 9. punktā teikts: izglītības iestādes vadītājs organizē:

9.2. higiēnas prasību ievērošanas kontroli;

9.9. ne retāk kā reizi mācību gadā (ieteicams pirmā semestra pirmajā mēnesī) kašķa un pedikulozes pārbaudi izglītojamiem, kā arī šo slimību profilakses pasākumus;

9.14.primāros pretepidēmijas pasākumus, ja konstatētas infekcijas slimības, tai skaitā saslimušo izolēšanu un izglītojamo vecāku informēšanu.

Tomēr praktiski šai darbā jāiesaistās arī skolotājiem – jābrīdina vecāki par utu invāzijas gadījumiem klasē (skolā).

Arī vecākiem jāiesaistās cīņā ar utu apsēstību – aizdomu gadījumā visiem ģimenes locekļiem jāveic pedikulozes pārbaudes.

Ja tiek atrastas utis un/vai gnīdas, nepieciešams konsultēties ar ģimenes ārstu vai aptiekāru par piemērotākajiem preparātiem utu un gnīdu likvidēšanai.

Pēc matu apstrādes jāuzvelk tīrs apģērbs. Apģērbu un gultas veļu mazgāt veļas mašīnā (vismaz 60C temperatūrā), cepures, šalles, virsdrēbes pakļauj sausai ķīmiskai tīrīšanai vai arī ievieto plastmasas maisā uz 2 nedēļām. Mēbeles, paklāji, grīda - apstrāde ar putekļu sūcēju.

Grūtniecēm, maziem bērniem ir ļoti rūpīgi jāapsver speciālā apstrādes līdzekļa lietošana, iepriekš konsultējoties ar ārstu.

Rūpīga personīgās higiēnas ievērošana un efektīva ārstēšanas līdzekļu izmantošana palīdz novērst utu izplatīšanos uz kontaktpersonām.

Profilakse

Galvenais priekšnoteikums – personīgās higiēnas ievērošana.

Nekad neizmantot citu personu matu sukas, cepures, gultas veļu, dvieļus vai apģērbu, ja ir aizdomas par iespējamu utu invāziju.

Ja bērnam konstatē utis, tad noteikti jāpārliecinās par skolas, pirmsskolas bērnu iestādes vadības politiku – nedrīkst pieļaut utu invadēta bērna atrašanos iestādē, kamēr utis nav pilnībā izskaustas. Jāpārliecinās arī par telpu rūpīgu un kvalitatīvu uzkopšanu (lai nesaglabātos ārējā vidē utu oliņas).

Skolās, bērnu nometnēs, bērnu pirmsskolas iestādēs, kā arī citās iestādēs – jānodrošina apģērbu atsevišķa uzglabāšana (aizverami skapīši u.c.).

Rūpīgi jāmazgā koplietošanai paredzētie apģērbi, tai skaitā ķiveres, cepures, spēļu kostīmi un tamlīdzīgas lietas.

​ Ieteikumi ārstniecības personām par pērtiķu baku epidemioloģiskās kontroles pasākumiem ​

Jauns pērtiķu baku (turpmāk – PB) vīrusa celms (I klade) strauji izplatās Centrālāfrikas valstī Kongo Demokrātiskās Republikas (turpmāk – KDR) austrumos un nesen ir izplatījies vairākās citās kaimiņvalstīs (Burundi, Kenijā, Ruandā, Kongo Republikā, Centrālāfrikas Republikā un Ugandā). No 2024. gada sākuma KDR ir ziņojusi par vairāk nekā 15 600 PB saslimšanas gadījumiem un 537 nāves gadījumiem2.  

2024. gada 14. augustā Zviedrijā tika diagnosticēts ievests PB gadījums, ko izraisījis vīrusa celma I klades variants, kas ir pirmais I klades izraisīts gadījums, kas diagnosticēts ārpus Āfrikas kontinenta3.  

Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra uzsver, ka risks Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomikas zonas valstīs (turpmāk – ES/EEZ) sabiedrībai kopumā ir zems, taču ir augstāks iedzīvotājiem, kas ceļo uz skartajiem apgabaliem un nonāk kontaktā ar infekcijas skartajām kopienām4. Jāņem vērā, ka cilvēkiem ar imūnsistēmas traucējumiem risks ir augstāks nekā vidēji iedzīvotājiem. 

Eiropas Komisija aicina dalībvalstis koncentrēties uz jaunu PB gadījumu ātru atklāšanu, ziņošanu, apstiprināšanu, klīnisko un epidemioloģisko pārvaldību, t. sk. kontaktpersonu izsekošanu. Šim nolūkam PVO piedāvā pagaidu PB gadījuma definīciju:

Apstiprināts gadījums: 

gadījums, kas atbilst aizdomīga vai iespējama gadījuma definīcijai un ir laboratoriski apstiprināts, nosakot PB vīrusam unikālas DNS sekvences ar reāllaika polimerāzes ķēdes reakciju (PĶR) un/vai ar sekvencēšanu.

 Aizdomīgs gadījums:

jebkura vecuma persona ar neskaidras izcelsmes akūtiem izsitumiem, kas atrodas PB neendēmiskā valstī

UN                                        

viena vai vairākas no šīm pazīmēm vai simptomiem (kopš 2022. gada 15. marta):

• galvassāpes
• akūts drudža sākums (>38,5 ^o C),
• limfadenopātija
• mialģija
• muguras sāpes
• astēnija

UN

kuru klīnisko ainu neizskaidro šādi izplatīti akūtu izsitumu cēloņi: vējbakas, herpes zoster, masalas, Zikas vīrusslimība, Denges drudzis, Čikungunjas vīrusslimība, herpes simplex, bakteriālas ādas infekcijas, diseminēta gonokoku infekcija, primārais vai sekundārais sifiliss, šankroīds, limfogranuloma venereum, granuloma inguinale, molluscum contagiosum, alerģiska reakcija (piemēram, pret augiem); un jebkuri citi lokāli nozīmīgi izplatīti papulāru vai vezikulāru izsitumu cēloņi.

Varbūtējs gadījums:

persona, kas atbilst aizdomīga gadījuma definīcijai

UN

Viens vai vairāki no šiem apstākļiem:

• ir epidemioloģiska saikne ar PB gadījumu:
  • tuvs kontakts (seja pret seju), tostarp veselības aprūpes darbinieki bez acu un elpceļu aizsardzības līdzekļiem;
  • tiešs fizisks kontakts ar ādu vai ādas bojājumiem, tostarp seksuāls kontakts;
  • saskare ar piesārņotiem materiāliem, piemēram, apģērbu, gultas veļu vai piederumiem 21 dienu pirms simptomu parādīšanās PB gadījumam;
• informācija par ceļošanu uz pērtiķu baku endēmisku valsti[2] 21 dienas laikā pirms simptomu parādīšanās;
• ir bijuši vairāki vai anonīmi seksuālie partneri 21 dienu laikā pirms simptomu parādīšanās;
• ir pozitīvs ortopoksvīrusa seroloģiskā testa rezultāts, ja nav veikta baku vakcinācija vai cita zināma ortopoksvīrusu iedarbība;
• stacionēšana slimības dēļ.

Lai laikus atklātu saslimšanas gadījumus ar PB, organizētu nepieciešamos ārstniecības un pretepidēmijas pasākumus, lūdzam Jūs pievērst īpašu uzmanību minētajām PG gadījumu definīcijām un nekavējoties ziņot Centram par aizdomīgiem un varbūtējiem PB gadījumiem telefoniski (tālr.: 67271738), kā arī nosūtot veidlapu Nr. 058/u “Steidzamais paziņojums par infekcijas slimību, infekcijas slimības izraisītāja konstatēšanu, rezistentu mikroorganismu izdalīšanu un vakcinācijas izraisītu komplikāciju (blakusparādību)”.

Materiālu laboratoriskai diagnostikai lūdzam sūtīt SIA “Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīca” Nacionālajai references laboratorijai[3].

Centrs vērš uzmanību PB profilakses un epidemioloģiskās kontroles pasākumiem:

• PB aizdomīgu vai varbūtēju gadījumu identifikācija un ziņošana, neraugoties uz to, ka diferenciālā diagnostika turpinās;
• Pacienta izolācija; īpaši svarīgi izvairīties no saskares ar personām ar nomāktu imūnsistēmu, kā arī mājdzīvniekiem;
• Pacienta klīniskā, laboratoriskā un epidemioloģiskā izmeklēšana
• Kontaktpersonu apzināšana un medicīniskā novērošana. Kontaktpersona ir definēta kā persona, kurai laika posmā, kas sākas ar infekcijas avota gadījuma pirmo simptomu parādīšanos un beidzas, kad visas kreveles ir atdalījušas, ir bijusi viena vai vairākas no šādām saskarēm ar varbūtēju vai apstiprinātu pērtiķu baku gadījumu:
  • tuvs kontakts (seja pret seju) (tostarp veselības aprūpes darbinieki bez atbilstošiem IAL);
  • tiešs fizisks kontakts, tostarp seksuāls kontakts;
  • saskare ar inficētiem materiāliem, piemēram, apģērbu vai gultas veļu.

Kontaktpersonu uzraudzība:

• medicīniskā novērošana katru dienu 21 dienas laikā pēc pēdējā kontakta ar PB gadījumu ģimenes ārsta uzraudzībā;
• ķermeņa temperatūras mērīšana 2 reizes dienā;
• kontaktpersonas nedrīkst ziedot asinis, šūnas, audus, orgānus, mātes pienu vai spermu;
• kontaktpersonas var turpināt ierastās ikdienas darbības, piemēram, doties uz darbu un apmeklēt skolu (t.i., mājas karantīna nav nepieciešama), taču novērošanas laikā viņiem jāpaliek tuvu mājām, jābūt saziņā ar ģimenes ārstiem;
• pirmsskolas vecuma bērniem būtu ieteicams pārtraukt izglītības iestāžu un citu bērnu kolektīvu apmeklēšanu.

​​​​​​​

Papildu informācija: https://www.who.int/emergencies/disease-outbreak-news/item/2022-DON396

[2] Pērtiķu baku endēmiskās valstis ir: Benina, Kamerūna, Centrālāfrikas Republika, Kongo Demokrātiskā Republika, Gabona, Gana (identificēta tikai dzīvniekiem), Kotdivuāra, Libērija, Nigērija, Kongo Republika, Sjerraleone un Dienvidsudāna .

[3] Nacionālās references laboratorijas ieteikumi:

Tests: Polimerāzes ķēdes reakcija (PĶR) ir vēlamais laboratorijas tests, ņemot vērā tā precizitāti un jutīgumu.

Materiāli: no ādas bojājumiem - šķidrums no pūslīšiem un pustulām, sausās ādas nokasījums. Ja iespējams, tad arī  biopsijas materiāls.

Materiālu glabāšana: jāuzglabā sausā, sterilā mēģenē (bez vīrusu transportēšanas vides) un jāglabā aukstumā.

!!! Materiālu asinis neizmantot, jo virēmijas ilgums ir īss, salīdzinot ar paraugu ņemšanas laiku pēc simptomu parādīšanās!!!

Nacionālās References laboratorijas kontakti:

Darba laikā no 08:00 līdz 16:30 var zvanīt:

67014220 Oksana Savicka

67014215 Gatis Pakarna

67014775 Ilva Pole

Laika posmā no 16:30 līdz 08:00:

29114493, 67014539 dežūrējošie biomedicīnas laboranti (saņems informāciju no pasūtītājiem un informēs LIC laboratorijas ārstu vai speciālistu, kas pārzvanīs pasūtītājam)

Slimības ierosinātājs ir pneimokoks jeb baktērija, kas organismā iekļūst caur elpceļiem. Pneimokokus var atklāt gan veselu pieaugušo, gan bērnu aizdegunē. Infekcija īpaši bīstama maziem bērniem un personām ar novājinātu imūnsistēmu.

Simptomi

Ar pneimokoku infekciju slimo visa vecuma cilvēki, kaut gan biežāk saslimst mazi bērni (jaunāki par 2 gadiem) un gados vecāki cilvēki. Pneimokoki var izraisīt vidusauss un deguna blakusdobumu iekaisumus, pneimonijas, kā arī smagākās slimības: meningītu, sepsi, retos gadījumos – sirds bojājumus (endokardītu, perikardītu), kaula smadzeņu (osteomielītu) un mīksto audu infekciju.

Sekas

Pneimokoku infekcija var izraisīt smagas komplikācijas vai pat letālu iznākumu.

Poliomielīts ir akūta smaga infekcijas slimība, ko izraisa poliovīruss.

Tas sagrauj nervu šūnas, kas aktivizē muskuļus, tādējādi var iestāties smaga neatgriezeniska paralīze vai pat nāve.

Lai gan vakcinācijas rezultātā Latvijā un lielākajā daļā pasaules valstu poliomielīts ir izskausts, vakcinācija pret šo bīstamo infekciju turpinās, jo pastāv vīrusa ievešanas risks no dažādām Āzijas un Āfrikas valstīm. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem pēdējo 12 mēnešu laikā poliomielīta gadījumi, kurus izraisīja savvaļas poliomielīta vīruss tika reģistrēti Afganistānā un Pakistānā, savukārt poliomielīta gadījumi, kurus izraisīja dzīvas vakcīnas poliovīrusa derivāti (cVDPV) – dzīvās poliovīrusa vakcīnas celmi, kuriem notikušas ģenētiskās mutācijas, ilgu laiku cirkulējot vidē un nepietiekami imunizētajā populācijā – tika reģistrēti Nigērijā, Kongo Demokrātiskā Republika, Sīrijā, Somālijā un Papua-Jaungvinejā (skatīt karti).

Kurš var saslimt ar poliomielītu?

• Pret poliomielītu nevakcinēti cilvēki, no kuriem visuzņēmīgākie ir bērni vecumā līdz 5 gadiem.
• Cilvēki, kuri nav saņēmuši pilnu vakcinācijas kursu atbilstoši Vakcinācijas kalendāram.
• Pieaugušie, kuri kopš pēdējās vakcinācijas nav veikuši balstvakcināciju (atkārtotu vakcīnas ievadīšanu).

Kā var inficēties ar poliomielītu?

Infekcijas avots ir slims cilvēks vai cilvēks, kuram netiek novērotas slimības pazīmes, bet kurš ir infekcijas izraisītāja nēsātājs. Poliovīruss izdalās no organisma ar fekālijām un augšējo elpceļu izdalījumiem.

Vīruss viegli izplatās, ja poliomielīta slimnieks vai nēsātājs neievēro personīgo higiēnu un ar nemazgātām rokām pēc tualetes apmeklējuma aizskar koplietošanas priekšmetus, piesārņo pārtiku, ūdeni.

Poliomielīta vīruss izplatās arī gaisa pilienu ceļā (slimniekam runājot, klepojot, šķaudot).

Kādi ir poliomielīta simptomi?

Slimības simptomi parasti parādās apmēram 7–10 dienu laikā pēc inficēšanās, taču var parādīties arī no trešās līdz pat 35 dienai pēc inficēšanās.

Visbiežāk infekcija norit bez simptomiem, 25% gadījumu infekcijai raksturīgi nespecifiski simptomi – drudzis, galvassāpes, slikta dūša, vemšana, sāpes vēderā un / vai kakla sāpes.

Kādas ir infekcijas sekas?

Vīruss var izplatīties no gremošanas trakta uz centrālo nervu sistēmu un izraisīt meningītu (smadzeņu apvalku iekaisumu) vai retos gadījumos paralīzi (1% gadījumu) nervu bojājumu rezultātā. Poliomielīta izraisītas sekas var būt akūta šļauganā paralīze ar raksturīgu progresējošu ekstremitāšu muskuļu vājumu, kas var attīstīties līdz paralīzei. Tā ir vissmagākā poliomielīta komplikācija, jo var izraisīt neatgriezenisku invaliditāti vai nāvi.

Ja Tev pēdējā laikā ir bijis ceļojums uz teritorijām, kurās poliomielīts nav pilnībā izskausts, vai pastāv aizdomas, ka esi inficējies, parādoties poliomielīta vīrusam raksturīgiem simptomiem, nekavējoties jāvēršas pie ārsta!

Kā diagnosticē poliomielītu?

Poliomielītu diagnosticē, veicot izmeklējamā materiāla (fekāliju parauga) klīnisko pārbaudi slimības izraisītāja klātbūtnes noteikšanai.

Kāda ir poliomielīta ārstēšana?

Pret poliomielītu nav medikamentu. Saslimšanas gadījumā ārstēšanas mērķis ir mazināt slimības izraisīto simptomu smagumu.

Kā nesaslimt?

Efektīvākā aizsardzība pret saslimšanu ar poliomielītu ir vakcinācija atbilstoši Vakcinācijas kalendāram vai pirms došanās ceļojumā uz poliomielīta skarto valsti.

Vakcinācijas kalendārā ir iekļauta vakcīna pret poliomielītu bērniem kombinēto vakcīnu sastāvā atbilstoši bērna vecumam: pamatvakcinācija – 2, 4, 6 mēnešos un balstvakcinācija – 12–15 mēnešos, 7 gadu vecumā.

Ceļotājiem (informācija ceļotājiem par poliomielītu), pirms došanās uz teritorijām, kurās tika reģistrēti poliomielīta gadījumi (saistībā ar to, ka epidemioloģiskā situācija mainās, jāseko līdzi aktuālākai PVO informācijai – skatīt) jābūt vakcinētiem pret poliomielītu.

Vakcinējoties pret poliomielītu pirms infekcijas skartās teritorijas apmeklēšanas, var izmantot kombinētās vakcīnas atbilstoši vecumam, konsultējoties ar ārstu. Pieaugušo vakcinācija pret poliomielītu nav apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem un tas ir maksas pakalpojums.

Ja ārsta padoms nepieciešams ārpus Tava ģimenes ārsta darba laika, zvani uz Ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni – 66016001. Tālruņa darba laiks: darba dienās no plkst. 17.00 līdz 8.00, bet brīvdienās un svētku dienās – visu diennakti. Plašāku informāciju par infekcijas slimībām, vakcināciju un profilaksi meklē www.spkc.gov.lv, kā arī pie sava ģimenes ārsta.

Bērniem, kas ceļo uz valstīm, kurās ir lielāks risks saslimt ar poliomielītu, jābūt vakcinētiem ar 4 vakcīnas devām, pirms izbraukšanas jāpabeidz rutīnas vakcinācija.

Ja bērns nevar pabeigt rutīnas vakcināciju pirms izbraukšanas, ieteicams veikt paātrinātu grafiku šādi:

• Otrā deva pēc 4 nedēļām pēc pirmās devas
• Trešā pēc 4 nedēļām pēc pēc otrās devas
• Ceturtā pēc 6 mēnešiem pēc trešās devas

Ja paātrināto grafiku nevar pabeigt pirms izbraukšanas, atlikušās devas jāievada apmeklētajā valstī vai pēc atgriešanās mājās, ievērojot paātrinātajā grafikā ieteiktos intervālus.

Pieaugušajiem, kuri ceļo uz valstīm, kurās ir paaugstināts poliovīrusa risks:

• kuri nav vakcinēti, jāsaņem trīs vakcīnas devas (otrā tiek veikta 1–2 mēnešus vēlāk pēc pirmās potes un trešā – 6–12 mēnešus vēlāk pēc otrās potes).
• Ja pieaugušais nevar pabeigt iepriekš minēto sēriju pirms izbraukšanas, ieteicams izmantot paātrinātu grafiku (trīs devas, ko ievada ar vismaz 4 nedēļu intervālu).
• nepilnīgi vakcinētiem pieaugušajiem, kuri iepriekš ir saņēmuši tikai vienu vai divas poliomielīta vakcīnas devas, jāsaņem atlikušās viena vai divas  devas (ievadot ar vismaz 4 nedēļu intervālu).
• pieaugušie, kuri bērnībā pabeidza poliomielīta vakcīnāciju, var saņemt vienreizēju poliomielīta vakcīnas (IPV) revakcinācijas devu.

Akūtas šļauganas paralīzes uzraudzības nozīme un aktualitāte

Lai gan vakcinācijas rezultātā Latvijā un lielākajā daļā pasaules valstu poliomielīts ir izskausts, vakcinācija pret šo bīstamo infekciju turpinās, jo pastāv vīrusa ievešanas risks no dažādām valstīm. Tāpēc būtiski ir saglabāt augstu vakcinācijas līmeni populācijā.

Poliomielīta epidemioloģiskās situācijas uzraudzības pasākumi valstī ir ļoti nozīmīgi, lai laikus atklātu un laboratoriski pierādītu ievestus poliomielīta gadījumus, kā arī veiktu operatīvus pretepidēmijas pasākumus un novērstu infekcijas izplatīšanās draudus. 

Pretepidēmijas pasākumi ietver:

• Akūtas šļauganās paralīzes (AŠP) gadījumu uzskaiti, kur ārstiem ir liela loma savlaicīgi identificēt, izmeklēt un ziņot par gadījumiem.
• Enterovīrusu cirkulācijas uzraudzība vidē, valstī tiek monitorēti, laboratoriski izmeklēti, notekūdeņi no Latvijas pilsētu ūdens attīrīšanas stacijām, lidostas, kā arī no patvēruma meklētāju izmitināšanas centriem.
• Vakcinācijas līmeņa uturēšana populācijā. 

Lai uzlabotu AŠP epidemioloģisko uzraudzību valstī, ārstniecības personām nepieciešams veikt gadījumu savlaicīgu identificēšanu, ziņošanu un virusoloģisko izmeklēšanu, tāpēc ir izstrāds “AŠP sindroma konstatēšanas gadījumā ārstniecības personas veicamie pasākumi un rīcības algoritms”. 

Informācija ārstniecības personām

• Vēstule: Par dzīvas perorālās vakcīnas 2. tipa poliovīrusa derivāta (cVDPV2) izplatību Eiropā
• Vēstule: Par konstatēto vakcīnas otrā tipa poliovīrusu Londonas notekūdeņos
  • Vēstules pielikums
• Pasaules Veselības organizācijas dati par poliomielīta gadījumiem pēdējo 12 mēnešu laikā (30.03.2020.)
• Par akūtās šļauganās paralīzes gadījumu reģistrāciju un izmeklēšanu (23.03.2016.)
• Par nepieciešamību aktivizēt poliomielīta uzraudzību (28.12.2015.)

• Par poliomielīta uzraudzību (04.09.2015.)

• Par poliomielīta uzraudzību (02.04.2014.)

• Par poliomielīta uzraudzību (28.12.2013.)

Informācija par putnu gripu

Informācija ārstniecības personām: 

• Par putnu gripu
  • Pielikums: A GRIPA H5N1 gadījuma definīcija
• Par putnu gripas risku kaķiem

Respiratori sincitiālais vīruss (RSV) - pieder pie Paramyxoviridae dzimtas, ir RNS saturošs vīruss, kurš skar galvenokārt dziļos elpceļus. Infekcijas avots ir tikai cilvēks. Infekcija izplatās gaisa pilienu ceļā. 

Respiratori sincitiālais vīruss izplatās, ja:
• inficētā persona klepo vai šķauda;
• vīrusa pilieni no klepus vai šķaudīšanas nonāk acīs, degunā vai mutē;
• ja ir tiešs kontakts ar vīrusu, piemēram, ja aprūpējat bērnu, kam ir RSV;
• ja pieskaraties virsmai, uz kuras ir vīruss, piemēram, durvju rokturim, un pēc tam, pirms roku mazgāšanas, pieskaraties sejai.

Cilvēki, kas ir inficēti ar RSV, parasti ir infekciozi 3 līdz 8 dienas un var inficēt citus dienu vai divas pirms slimības pazīmju parādīšanās. Tomēr daži zīdaiņi un cilvēki ar novājinātu imūnsistēmu var turpināt izplatīt vīrusu pat pēc simptomu izzušanas, pat 4 nedēļas. Bērni bieži ir pakļauti un inficēti ar RSV ārpus mājas, piemēram, skolā vai bērnu aprūpes iestādēs. Pēc tam viņi var pārnest vīrusu citiem ģimenes locekļiem. Infekcijai raksturīga augsta kontagiozitāte un spēja ātri izplatīties kolektīvā.

RSV var izdzīvot daudz stundas uz cietām virsmām, piemēram, galdiem un gultiņu sliedēm. Tas īsāku laiku ir spējīgs izdzīvot uz mīkstām virsmām, piemēram, rokām.

Infekcija sastopama visu gadu, taču biežāk no oktobra līdz aprīlim. RSV norises laiks un smagums katru gadu var atšķirties.

Cilvēki parasti pirmo reizi inficējas ar RSV esot zīdaiņa vai mazuļa vecumā, un gandrīz visi bērni ir inficēti pirms sasniedz 2 gadu vecumu. Tomēr ar atkārtotu infekciju var sastapties visu mūžu, un jebkura vecuma cilvēki var inficēties. Infekcijas veseliem bērniem un pieaugušajiem parasti ir mazāk smagas nekā zīdaiņiem un vecākiem pieaugušajiem ar noteiktiem veselības traucējumiem.

Cilvēki, kuriem ir vislielākais smagas slimības risks:

• vīruss ir bīstams jaundzimušajiem (2 - 3 nedēļas veciem), jo samērā bieži bērniem šī infekcija beidzas letāli. 
• priekšlaicīgi dzimuši zīdaiņi;
• bērni, kas jaunāki par 2 gadiem ar hronisku plaušu slimību vai iedzimtu (no dzimšanas) sirds slimību,
• mazi bērni ar traucētu (novājinātu) imūnsistēmu veselības stāvokļa vai medicīniskās ārstēšanas dēļ;
• bērni, kuriem ir neiromuskulāri traucējumi, tostarp tie, kuriem ir grūtības norīt vai attīrīt gļotu sekrēciju.
• pieaugušie ar novājinātu imūnsistēmu;
• gados vecāki pieaugušie, īpaši tie, kuriem ir sirds vai plaušu slimība.

Sipmtomi

Cilvēkiem, kas inficēti ar RSV, simptomi parasti parādās 4 līdz 6 dienu laikā pēc inficēšanās.

RSV infekcijas simptomi parasti ir:

• Iesnas
• Apetītes samazināšanās
• Klepošana
• Šķaudīšana
• Drudzis
• Sēkšana

Šie simptomi parasti parādās pakāpeniski, nevis visi uzreiz. Zīdaiņiem ar RSV vienīgie simptomi var būt aizkaitināmība, samazināta aktivitāte un apgrūtināta elpošana.

Vienam līdz diviem no katriem 100 bērniem, kas jaunāki par 6 mēnešiem un kas inficējušies ar RSV infekciju, var būt nepieciešama hospitalizācija. Tiem, kuri ir hospitalizēti, var būt nepieciešams skābeklis, intravenozi šķidrumi (ja viņi neēd un nedzer) un / vai mākslīgā plaušu ventilācija.

Gandrīz visi bērni saslimst ar RSV infekciju līdz 2 gadu vecumam. Inkubācijas periods ir 2 - 6 dienas. Pirmajās dienās parādās sauss klepus, kuru pavada apgrūtināta elpošana. Pieaugušajiem un lielākiem bērniem biežāk tiek skarti tikai augšējie elpceļi, taču RSV var izraisīt arī smagas slimības, piemēram,

• Bronhiolīts (mazo elpceļu iekaisums plaušās),
• Pneimoniju (plaušu infekcija),
• Var parādīties aknu funkciju traucējumi - sāpes labajā paribē,
• Urīns tumšā krāsā, īslaicīgi paaugstināta fermentu aktivitāte,
• Āda – subikteriska,
• Katarālais sindroms mēreni izteikts - iesnas un neliela rīkles gala hiperēmija.

Kā atpazīt RSV?

RSV saslimšana var nebūt smaga, kad tā sākas pirmo reizi. Tomēr tā var kļūt smagāka dažas dienas pēc slimības.